Pirts Gariņam
Pie dīķīša krūmu pudurī
Noslēpusies maza koka būdiņa –
Tumša, nokvēpusi un svelmaina
dziedinātava,
Caur kuru izgājis, kļūsti tik tīrs
Un tik balts, kā no jauna
piedzimis,
Tik daudz spēku uzņēmis.
Aukstos āliņģa ūdeņos sēdējis,
Bet sajūta tāda – kā pie
Zvaigznēm būtu lidojis.
Ar pirts slotiņām mīcīts, braucīts
Un pērts, viss augums man tagad
Tik viegls, svēlām lapiņām
apķepēts.
Kur vēl es kā ķēniņš
Varu smaržīgu zālīšu pēlī
atlaisties,
No augšas līdz lejai ar medu
noziesties?
Caur karstiem garaiņiem uz
Akmeņiem uzlīdams, ūdens
slavas
Dziesmas dzied pirtij
čūkstēdams.
Caur sodrēju pekli uz lāvas
sēdēdams,
Blakus reizēm pats Pirts Gariņš
saskatāms!
Un, kad projām dodies patīkami
noguris
Un lēns, neaizmirsti pateikt
paldies –
Par spēju atkal justies brīvi,
Kad locekļi tavi nav vairs
tik stīvi,
Kad prāts tik patīkami
atbrīvots,
Un pats tu jūties kā apgarots.
