* * *
Es draudzējos
Ar kokiem ne ar zāģi.
Es gribu,
Lai tie aug un vējā šalc.
Lai lietū, putenī
Vai saules karstā tveicē
Zem platās lapotnes
Man paglābties ir ļauts.
Es gribu,
Lai vij zaros putni ligzdas
Un bērnus izperē,
Un dzied, ka trīc viss gaiss!
Un lai ir vāverēm
Kur dzīvot, skriet un palikt…
Ar kokiem draudzējos –
Tie katrs ir kā sargs.
Un krāsu bagātība –
Pavasaris… rudens…
Pie kokiem dvēsele
Sev jaunus spēkus rod.
Un pacietību,
Izturību, spītu
Ne zāģu rūkoņa,
Bet koki spēj mums dot.
