Pavasara sveiciens
Par spīti sniegputeņiem baltiem
Un rītiem negribēti saltiem
Ir atnācis pavasaris!
Ar saules staru skūpstiem,
Kas mīļi krīt uz mūsu vaigiem,
Maigs pūpoliņš ir uzplaucis,
Tas, ielikts vāzē, priecē acis visiem!
Skrien strautiņš čalodams
Zem plānās ledus kārtas
klusi smej…
Kaut balti puteņi vēl apkārt dej…
Bet pavasaris nāk joņodams,
Ar ziemu cīnās, cik varēdams…
Un atver visus dabas vārtus!
Pavasaris
Bērzu zaros jau pumpuri čukst,
Ezītis pērnajās lapās ložņā un
pukst,
Saulīte savas bizes vaļā raisa,
Pa visu pasauli zeltu kaisa…
Cīrulīts debesīs priecīgs lidinās,
Savus jaukos treļļus
pavasarim birdina…
Pavasaris no sniega vaļā grib tikt,
Ļaudīm peļķes sāk nepatikt.
Tikai saules zaķēns niecīgs
Pa peļķēm spoguļojas priecīgs.
Ledus upēs sāk kust,
Sniega kalni lēnām sāk zust.
Tikai retās meža nomalēs
Var redzēt baltas sniega cepures!
Pirmais sniegpulkstenis mostas,
Nav gan skaistākas par viņu otras!
Saulīte arvien biežāk mūs silda,
Visas dvēselītes ar mīlestību
pilda!
Pavasaris klāt!
Atver acis – paskaties,
Saules ziedā ieskaties!
Baltam sniegam pieskaries,
Izjūti tās trauslumu,
Baltā sniega vieglumu…
Atver acis – paskaties,
Dabā ar sirdi ieskaties!
Kad jau bērzos pumpuri briest,
Ledus kārta virs skrejošā
strautiņa lūst.
Atver acis – paskaties,
Dabā – viss uz pavasari iet!
Putnu balsīs ieklausies,
Tie jau par pavasari dzied!
Mazās vizbules jau zied….
Saulē sniedziņš raudādams kūst,
Zeme biežāk saules skūpstus gūst…
Vajag tikai ar prieku
pretim pavasarim iet!
* * *
Plaukšana un ziedēšana, un man uz lūpām klusēšana, jo ko lai es saku… tik nesasprindzināti kā bērzi es nevaru atplaukt, tik rūgti un saldi smaržo, ka sažņaudzas atmiņa; uzartā zeme tik mierīga un tik naksnīga, un liekas, ka dzīvot var vienkārši tālab, ka nakti būs sarkans mēness un rītu būs garāka zāle.
