* * *
Man ir darbs un pienākums,
Tāpat kā visiem mums,
Bet es eju, un man liekas –
Bez manis Parīze skumst.
Mani nebaida cilvēku svešums,
Es rakstu cilvēkiem dzejas.
Mani baida, ka mūžamežos
Nozied orhidejas.
Vakarā novelku drēbes
Un nolieku uz krēsla,
Bet sapnī Oginski redzu,
Sacerot “Polonēzi”.
Es esmu dzīva daļa
Arī no tā, ko nezinu.
Es esmu dzīva daļa
Arī no tā, ko nevaru.
