Anita Anitīna* * * Tas bija sapnī vai nomodā? Skanēja melodija Netverama un skaists. Kas tas bija? Laikam tikai vien iedomas Vai arī kāds dzirdes māns – Kā un no kurienes varēja Šī klusā mūzika nākt? Tik tikko sadzirdama, bet skaidra, Mirdzoša, dzidra un tīra… Nav iespējams atkārtot, Nevar aizmirst To melodiju, kas bija… Rīta agrumā izgāju laukā Un sapratu, kas un kā – Pusnaktī pašā Zem mirdzošām zvaigznēm Dārzā eņģeļi spēlēja. Taures, liras vai vijoles? Nezinu. Gan jau tur bija viss, Un kāds no eņģeļiem, Projām steigdamies, Krūmā savējo aizmirsis Tauri – baltu, garu un slaidu, Malām atliekti krokotām. Bet varbūt patlaban Pats eņģelis skatās Notālēm klusiņām? Var jau būt – Smarža dīvaina No savādās taures plūst… Ja varētu tā kā eņģelis Spēlēt liru un tauri pūst!… Bet varbūt to tauri eņģelis Tīšām atstāja šeit, jo drīz Zem zvaigznēm ar brīnišķu koncertu Nāksies kādu tam sagaidīt?… Tā sapņot var ilgi un domāt daudz, Bet Laiks vēja soļiem skrien, Vien dārzā zem ābeles, aizvējā Eņģeļa taure zied.
