Anita Anitīna* * * Viņa joprojām stāv ceļa malā. Pavada kādu vai gaida? Izstieptās rokās virs galvas tur debesis, Lūdzas pēc saules smaida. Klusē sevī. Ko sajūt? Ko domā? Allaž viena, kaut ļaužu pūlī. Dienu un nakti, vasaru, ziemu… Tam vajag būt ļoti grūti. Allaž, ejot tai garām, vaicāju Domās: – Vai vērts? Un cik ilgi? Šķiet, viņa atbild: – Līdz sagaidīšu. Nav grūti, ja tici, ja mīli. Kas viņa? Sieviete, ieburta kokā. Par saknēm kļuvušas kājas. Lapotnē putni un vēji, un sapņi Par mūžību sarunājas. * * * Dzīve ir mozaīka, Ko katrs saliek, kā māk – Vienam ir ļoti skaisti, Citam nekas nesanāk. Tiklīdz pazūd gabaliņš niecīgs, Tā izmainās attēls viss. Izrādās – caurums tai vietā, Kur bij’ saulainas debesis. Un puķu vietā ir nātres, Un darbs par nedarbu kļūst… Nav tiesa, ka tikai no paša Cilvēka atkarīgs mūžs. Kādam šo gabaliņu Par daudz, citam pārāk maz dots. Laikam jau arī tur – augšā – Viss nav vienādi iekārtots. * * * Kad izžūst jūra asaru sāļu, Laiks iztek caur pirkstiem kā smilts. Paliek kas tāds, kas nenovalkājas – Paliek dvēsele. Stipra kā klints. Lai arī kaila un vientulīga, Sevī tā slēpj tik daudz, Ka arī klusējot, pat bez vārdiem Pie sevis tā putnus sauc. Un lido tie, nesot vēju uz spārniem, Un dzied tie, lai saule zin lēkt… Kailas klintis, bet tādas nav viegli Ne sagraut, ne uzvarēt. Un aizmirst nevar. Nekad. Nemūžam! …Dvēsele stipra kā klints. Tā, kuru veidoja asaras sāļas, Jūra un laika smilts. * * * Saule noslauka zemei vaigus, Kas asarās slapji mirdz. Kā var tik skaistā rītā Kādam būt smaga sirds? Puķe atver vēl vienu ziedu, Lai taurenim priecīgs prāts. Visas bēdas, nelaimes, raizes Ir cilvēku radīts stāsts. Diena ieskatās visiem sejās – Ko darīt, lai skumjas gaist? Lai sajūt viņi, ka mirklis, Katrs mirklis ir ļoti skaists? Saule pasmaida siltu smaidu Un apkārt viss kļūst tik labs!… Par sirsnīgu pieskārienu Nekas labāks nav izdomāts.Aija ĀbenaTēva piemiņaiKad redzēju acīs domas neatļautās,Kas veroties manī šerīgi kliedza.Tava seja sāpju pilnās nojautās,Ar acīm mēmo tukšumu sniedza.Šai brīdī nespēju neko vairs veikt.Aiz manām lūpām labie vārdi rima.Man vajadzēja, tēvs, tev visu teikt,Vien nepanesams klusums dzima.Kā mierinājums tev, mans glāsts,Ar maigu pieskārienu tavās rokās.Varbūt tas ir mūsu dzimtas lāsts,Meklēt dzīvi bezjēdzīgās mokās.Es nezinu vai izdevās man labi,Jo nemanāmi acīs asaras krājās.Kad stāvējām cieši klusējot abi,Tad skaudrā sāpe uz brīdi stājās.
