Mārīte Pommere* * *Atsūti, lūdzu, vēstuli īstuAr marku un adresi manu,Baltu, siltu un uzrakstītuAr zilu tinti uz papīrlapas.Katru rītu uz paskasti iešuUn pastnieku gaidīšu nākam,Tavu vēstuli gaidīšu ļoti,Sūti pēc iespējas ātrāk.Šajā pasaulē skaļā,Kur e-pasti, faksi un īsziņas valda,Atsūti man gabaliņu saules -Vēstuli baltu.Mātes dienāLai paliek prātā šī dienaAr kaut ko baltu un tīru,Ar ziedošiem ķiršu dārziemUn ievziedu sniegavīriem.Ar skanošiem baznīcu zvaniemUn lūgšanu sirdī par mīlu-Pret māju, bērniem un māti,Par visu, kas mūžīgs un īsts.Lai tad, kad ir viegli vai grūti,Mēs atrodam ceļu uz māju,Kur vienmēr zied ābeles dārzosUn ceļa galā stāv māte.Anita Anitīna* * * Rīt diena būs Daudz baltāka par citām. Nē, nesnigs sniegi, Notiks kaut kas labs – Nāks divi cilvēki, Nāks, rokās sadevušies, Lai pasaulei un otram Teiktu “Jā!”. Ar ticību un cerību – Uz mūžu, Ar solījumu – Vienmēr blakus būt Gan priekos, bēdās, Veselībā, sāpēs… Nāks mīlestībā, Ko tiem sirdis jūt. Rīt diena būs Kā robeža, kā šķirtne, Kad beidzas “Es” Un kurā sākas “Mēs”. Nāks cilvēki. Nāks, rokās sadevušies, Tiem laimi vēlēs Visa pasaule. * * * Gar sētmali, Kur nenopļauta zāle, Iet puisēns mazs, Kā meklēdams kaut ko. Dur stilbos basajos Pa brīdim asas nātres, Bet puisēns drosmīgi Iet ceļu aizsākto. Viņš meklē puķes – Dzeltenas un košas, Ko mammai dāvināt, Lai priecīgi tai kļūst. Kad stāvēs tās uz galda Kādā vāzē, Tad visa istaba Ar gaismu pilna būs. Tur mazā dūrīte Tik cieši rautos kātus, Ka mikla kļūst. Vai nesāks tie jau vīst? Viņš gribēja Nest mammai pilnu klēpi, Bet ir tik piecas puķes, Nē, varbūt vien trīs. Vēl grūti skaitīt, Bet, vai nav vienalga? Viņš nes tās pašas, Kas gar sētu zied. Viss pārējais ir nopļauts. … Mamma smaida, Lej vāzē ūdeni Un puķes tajā liek. Un tas nekas, Ka tikai īsu brīdi Tās ziedēs. Prieks Ir neviltots un īsts, Kad puisēns mazais Mammai dāvā puķes – Ne pilnu klēpi, Bet tik ziedus trīs. * * * Es nezinu, kā mostas diena, Bet zinu, kā tā gulēt iet, Kad debess pļavā uzzied zvaigznes Un mēness viņas skaitīt iet. Kad norimst vēji, apklust putni, Pie pamales vēl liesmo sārts… Nē, tā ir tikai dabas glezna, Ko zīmējis ir saulesstars. Kad satumst debesis un zeme Un laukus balta migla sedz… Kad mazas, spožas laterniņas Visapkārt jāņtārpiņi dedz… Tik daudzos veidos aizmieg diena, Bet nezinu, kā mostas tā Pēc nakts kā melna pagrieziena, Kad rīts nāk viņu modināt.Ausma KurpnieceSīpoliSkatos, brīnos – nevar saprast,kas tai groziņā tur sēž?Bumbuļi, ne bumbuļi -Prasu savai māmiņai.- Tie sīpoliņi kažokā!- Kā, istabā sēž kažokā?Pati ņemu sīpolu,sāku novilkt kažoku.Nu nav nekāda kažoka,Pirkstos sīkas lapiņas,acīs saskrien asaras.Skrienu es pie māmiņas.- Kāpēc tā, kāpēc tā?Asariņas slaucīdama,māmiņa man īsi saka:- Sīpols sargā kažoku.Asaras – tik kodīgasman plūst un plūst.- Kam tik daudz sīku lapiņu?- Meitiņ mīļā,sīpolam tāds kažociņš!Tāpēc jau tas sargā to.Sīpolam kažociņšļoti labi izskatās,tikai bērniemnevajag(a) aiztikt to!
