Anita Anitīna * * * Būs taču gaišāk, būs! Ja ne citādi – balti snigs, Un skumjas, kas nomākušas, Dziļās kupenās stigs. Uzspīdēs saule uz brīdi, Sniegs vizuļos dimantos. Ne vien prieku, bet spēku dzīvot Tie ikkatram neprasot dos. Balta pasaule, baltas domas… Un vienalga – līst lietus vai snieg, Ņem stariņu gaismas no manis, Lai līdz dvēseles dzīlēm sniedz. Pasmaidi un kļūs gaišāk! Smagumam netīk prieks. Kā mierinājums, kā dāvana Pār zemi un ļaudīm krīt sniegs. * * * Melns taurenis Uz baltu liesmu skrēja, Bet vējš to nelaida, Vējš viņu apturēja. Melns taurenis Pret rūti ilgi sitās. Vai baltā leduspuķe Viņam iepatikās? Melns taurenis Vien mazu brīdi stāja – Uz baltas kupenas Tas spārnus pūtināja. Un atkal taurenis Uz baltu liesmu skrēja, Bet vējš bij’ citur. Vējš to neredzēja.
