Anita Anitīna* * * Nevajag daudz – Zaļu egles zaru uz galda, Sveci, kas gaismu un siltumu Un mieru dvēselei dod. Tas arī viss. Vēl – labas domas un vārdus, Ko dāvāt ikkatram, Arī sev, labu vēlējot. * * * Kad vēl, ja ne tagad, Pasacīt otram ko labu, Lūgt piedošanu un piedot Vai vienkārši palīdzēt? Kad vēl, ja ne tagad No dvēseles izraut ērkšķus Un dusmu un ienaida vietā Sirsnības sēklu sēt. * * * Labo vārdu nekad nav gana. Labo vārdu visvairāk trūkst. Teiksim viens otram Pat cauri dusmām un naidam Labus vārdus! Tie spēj darīt Labākus pašus mūs. * * * Iedomājies, ka snieg Lielām un baltām pārslām… Iedomājies! Tas sākums Patiesam Ziemsvētku stāstam. Tam, kas jau izstāstīts, Bet katru gadu no jauna To stāstām, caur ticību brīnumam. Sirds kā bērnībā kāri klausās. Vien iedomājies un sajutīsi, Ka… snieg! * * * Sniega bitēm spietošanas laiks. Skrien un skrien pa gaisu Spiets pēc spieta. Laikam debesīs Nav tukšu spietu vairs, Ja tās meklē Sev uz zemes vietu. Metas virsū visam, Ko tās redz – Kokiem, namiem, Cilvēkiem uz ielas. Viss top balts! Kur skaties, visur redz Sniega bites Pūkainas un lielas. Satrakojas vējš Un bites dzeļ, Sejā, rokās Dzeloņiem tās dursta. Ļaudis pieliek soli, Bērni smej – Viņiem patīk Sniega bišu burzma. * * * “Sniga sniegi, putināja…” Sen tas bija, sen. Tagad vējš pār kailiem laukiem Lietus lāses dzen. “Laukā laidu kumeliņu…” Tagad sapņus vien. Palaid savus, lai tie kopā Ilgi, tālu brien. “Ņem, māsiņa, baltu sagšu…” Paņem manu ar – To, kur tā kā lukturīšus Mēness zvaigznes kar. “Apsedz manu kumeliņu…” Sapņi, sapņi vien! Tajos kumeļš mans pār lauku, Sniegu svaidot, skrien. * * * Iededz sveci un, skat!, Tumsa slēpjas pa kaktiem, Gaišums mierīgs un liegs Kā roka pieskaras matiem. Silti ap sirdi kļūst, Rāmi un … kaut kā labi. Savādi – ir tā vai šķiet, Ka nav vairs tik ļoti smagi? Iededz sveci. Mazliet! Skaties, kā liesma dejo. Ļaujies, lai domas pa atmiņām Vai sapņu klajumiem klejo. Reizēm ir vajadzīgs vienatnē Runāt ar sveces liesmu Un gluži nemanot sadzirdēt Pašiem savas dvēseles dziesmu. * * * Eglīte Allaž zaļa un stipra, Ticība – Tāda pati. Iededz tās zaros cerību baltu, Izgaismo tumšu nakti. Un ir vienalga, Tā apkārt vai Tevī, Ielaid gaismu it visā! Un piedzims Patiesa mīlestība, Un miers valdīs pasaulē visā. * * * Nevajag daudz: Tikai vienu vārdu, kas dziedē, Vienu smaidu, kas sasilda, Skatienu, sargā kas mūs. Nevajag daudz – Tikai mazu šķipsniņu prieka Saņemt un dot, Un pasaule laba kļūs. * * * Logam šonakt pieklauvēs zvaigzne. Vari neticēt, bet tā būs! Uz īsu mirkli Kā sapnī tālā Tā bērnībā vedīs mūs. Nav zudis nekur tas bērns, kas mūsos Dziļdziļi brīnumiem tic. Pieklauvēs zvaigzne, Bet varbūt tur klauvēs kāda sirds, Kas mūs mīl, kas mums tic? Logam šonakt pieklauvēs zvaigzne. Sagaidi brīdi to – Uz vienu mirkli Īsu un mazu Mūžību iemanto. * * * Izstāsti, lūdzu, man pasaku Par sniegu. Vienkārši – sniegu. Es arī Tev vienu stāstīšu. Es izstāstīšu par… prieku. Un tad abas pasakas satiksies. Gaiss trīsuļos vienos smieklos. Kas dzirdēs to, sacīs: – Re, cik tiem Labi ir sniega priekos. * * * Ziemassvētku vecīti, Teikšu Tev, kā bija – Nerātnību lielāko Māsa izdarīja. Es tik logā skatījos, Vai jau nenāk mamma. Nerātnība lielākā – Tā nav mana vaina! Ziemassvētku vecīti, Dāvanu man dodi, Lai es arī citugad Esmu labs tik ļoti. * * * Citi lai saka, ko vēlas, Bet Ziemsvētku vecītis ir! Viņš tak man pretī smaida, Kad grāmatai lapu šķir. Un kurš tad dāvanas gādā? Tētis? Mamma? Tie nieki vien! Tās Ziemsvētku vecītis taisa, Liek maisā un šurpu brien No lielā un tālā meža. Tu nezini, kur tas ir? Paga, ir nākošā lapa Grāmatā jāuzšķir. * * * Nekur jau nebeidzas pasaka, Kas bērnībā stāstīta tika. Ieklausies sevī un sadzirdi – Tā skan, tikai balss tai cita. Un nepazūd ilgas pēc brīnumiem, Vēl vairāk – gribas tos radīt, Un mums tas ir ļauts – caur brīnumiem Citus laimīgus darīt. * * * Ar vienu mazu piparkūku sirdi Var pasacīt tik ļoti, ļoti daudz! Kā vienā tādā nieka gabaliņā Var slēpties prieks, pat vārdā nenosaukts? Ar vienu mazu piparkūku sirdi Pat asaras var projām aizslaucīt Un kaut ko labu, patiesu un mīļu, Un sirsnīgu bez vārdiem pasacīt. Ar vienu mazu piparkūku sirdi Var sākties dzejolis vai arī… beigties stāsts. Ņem vienu mazu prieka gabaliņu, Ej ciemos, pat ja neesi aicināts.
