Anita Anitīna * * * …Viņam bija kantaina sirds – Vieni vienīgi asi stūri. Katrā stūrī pa istabai. Katrai istabai aizslēgtas durvis. Kas iekšā? To nezina it neviens, Jo atslēgas rūpīgi slēptas. Un neved ne turp, ne atpakaļ Ne gaišas, ne tumšas pēdas. Vien reizēm acīs iemirdzas stars Kā gaisma no pagātnes tālas. Varbūt tā paslēpta mīlestība, Pasaulei nezināma? Bet reizēm pār seju ēna slīd. Tās atmiņas, kuras vajā? Kā Liktenis, kura neizbēgt Un no kura nevar tikt vaļā? Tam jābūt grūti – caur dzīvi iet Ar kantainu sirdi krūtīs Un noslēpumainām istabām, Ko pasaulei atvērt grūti. * * * Turpretī Viņai bija apaļa sirds – Ne kur aizķert, ne pieturēties! Viss izbirst cauri kā plūstoša smilts. Pat gribot nekas nepaslēpsies. Tā viegli caur dzīvi iet – it neko No bijušā nenesot līdzi. Man šķiet, es tā nespētu – Vieglums šis man apniktu itin drīzi. Bet kāda sirds man? Driskās saplosīta – Rētas, brūces un vainas, Tomēr… citu sev negribu. Un kā bijušo gan lai maina? To, kas notiks, var labot, pirms atkal tiek Sirdī brūces no jauna cirstas, Bet bijušās rētas – tās neizzūd, Jo nekas taču neaizmirstas.
