Maiga Putniņa Sienāzīša dziesma Kaut vai debess malā saule riet, Katrs mākonītis zin, kurp iet… Pelēks mākonītis peld pa debesjumu, Noskumis par savu smago dzīves jēgu. Pļavā pīpenes to vēro, klusi domājot, Kā mēs varētu tam savas domas paziņot. Vakars kluss, tik kaut kur tālu, tālu Sienāzītis spēlē vijolīti žēlu. Noskumusī lauku pele, izdzirdusi Sienāzīša vijoļspēles skumjo noti, Steidz starp lauku garām smilgām Atrast sienāzīti savām ilgām. Bet, ak vai, jo tuvāk vijolei tā nāk, Tā klusāk, klusāk čīgāt sāk. Iegrimis bij sienāzītis domās – Vijolei dot jaunas dziesmu notis. Tā pelītei izgaisa pļavu teātris, Vienīgi kurmītis to lūdz uz deju griezt. Tā, lai noreibst sirds un prāts, Un tā, līdz rīta ausma nāks. Tad, kad atkal jauna diena aust, Pļavā sienāzītis nebeidz dzīvi skaust. Manai mazai vijolītei stīgas mitras, Arī garās smilgas sejā sitas. Kā lai paredz dzīvei prieka brīžus,Ja es varu palēkt tikai pāris sprīžus? Un kad saule silti sildīt sāk, Sienāzīts ar jaunu dziesmu nāk. Un šī dziesma skan pār zilām tālēm, Siena pļava pilna siena vālēm. Saule silda, dziesma sirdīs ielīst, Visa pasaule ar prieku pilna pielīst. Ausma KurpnieceDzimtajai puseiGauju es par māsu saucu,jo man īstās māsas nav.Savus priekus, savas bēdasGaujai māsai uzticu.Prieku, ievu ziedu baltuTo es straumei atdodu.Bēdām ievu ogu melnums,-tās es sviežu atvarā.Gauja upe lepna, skaista,viņai vienmēr tīrai plūst.Krastus baltām ievām rotāt,straumei tīru vilni nest.Lai tev krastos, upe mana,vienmēr pirmā mīla dzimst.Un nekad lai gaita tavasteigt uz jūru nenorimst.
