Maiga Putniņa Zvirbulēns un dižā vārna Vecpilsētas ielās dūmi klusi Sapņojam par to, kas kādreiz būsim. Kailos kokos sasēž putnu bari, Tostarp dižā melnā vārna arī. Apsēžas un savas spalvas kārto, Jo tā esot dižciltīgo kārtā. Pagriežas un skatās, skatās riņķī, Kam lai iecērt savu nikno pliķi. Pažobelē ieraugot tā zvirbulēnu žirgto, Melnā vārna ņemas apsmiet to:“Klausies, tu, no pelēcīgo kārtas, Nemēģini spēlēt manas kārtis!” “Tik un tā tu nepratīsi Laikā izvilkt īsto dūzi. Ne tev prasme, ne tev šansi, Prasti ļaudis tavi senči.” Zvirbulēns kā vienmēr mierīgs Klausās vārnu – sirdī priecīgs: “Melnā vārna – smejies vien, Redz, kur lejā ļaudis iet.”Pelēcīgie nabadzīgos vienmēr saprot, Kaut ar drupatiņām steidz tos pabarot. Neļaus zvirbuļpuikam mazam Tikt no melnās vārnas apsmietam. Un pēc gada atkal tikšanās tiem lemta. Melnā vārna pelēcīgā uzvalciņā tērpta. Zvirbulēns, kā vienmēr lustīgs, Steidz pie vārnas, ne jau dusmīgs. “Mīļo vārniņ, kā tad tā, Kādā tagad izskatā?”Nu kā reizi teiciens noderēs – “Ūdens taukiem virsū netecēs”.
