Valkas pilsētas teātris ir atgriezies no Eiropas Brīvās dabas starptautiskā teātru festivāla “Krusta kalna noslēpums”, kas notika Permas apgabalā Krievijā. Mūsu teātra trupa tur viesojās no 17. līdz 28. jūlijam. Visi 10 brauciena dalībnieki ir iespaidiem pārbagāti un nu cenšas sakārtot emocijas un piedzīvojumus.
Vispirms teātru trupas nokļuva Gubahā, kur dominē ogles un ogļraču ciemati. “Mūs uzaicināja Krievijas Teātru darbinieku savienība un Permas Kultūras ministrija, taču, ieraugot notikumu vietu, pret šo festivālu izturējos rezervēti. Pēc tam izrādījās, ka tam nav nekāda pamata. Gluži otrādi,” atceras teātra režisors Aivars Ikšelis.Gandrīz kā SedāTeatrāļiem neparasti piedzīvojumi sākās jau ceļā uz tālo vietu. Tur ap dzelzceļu bija plosījies orkāns un pirms pasažieru vilciena brauca tehniskās palīdzības vilciens, lai novāktu uz sliedēm sakritušos kokus. Pasažieri pa vilciena logu redzēja, ka koku galotnes lielās platībās ir kā ar nazi nogrieztas. Neparastas un agrāk nebijušas izjūtas.Bija patīkami, ka Maskavā stacijā valcēniešus pavisam negaidīti sagaidīja ievērojamais krievu teātru kritiķis Genādijs Djomins. Viņš ir bijis arī festivālā “Tālvils” Valkā. Tiesa, rūgtuma brīdis teatrāļiem bija tas, ka, dodoties uz festivālu, trupu neviens nav pavadījis, novēlot laimīgu ceļu.Interesanti, ka savulaik Gubahā armijā bija dienējis Aleksandrs Primaks. Savukārt Permā Vilis Saņilovs satika savu tur dzīvojošu brālēnu. It kā sīkumi, taču šādi mazi sadzīviski mirkļi paliek atmiņā. Gubaha nedaudz atgādina Sedu, taču ievērojami lielāku, jo tur mīt 22 tūkstoši iedzīvotāju. Valcēniešus izmitināja piecus kilometrus tālāk kalnos lielā slēpošanas sporta bāzē ar visām ērtībām.Pamestā ogļraču pilsētāValcēnieši izrādīja Gogoļa lugu “Ņevas prospekts”. Pavisam izrādes bija sagatavojuši 11 teātri. Obligātais nosacījums – visām izrādēm jānotiek brīvā dabā. Neviens iepriekš nezināja savu spēles laukumu. Valcēniešiem tas atradās pāris kilometru no izmitināšanas vietas, kur kalnos ir pamesta ogļraču pilsēta, kas tapusi 19. gadsimta sākumā. Pēc tam tā bija pārvērsta par ieslodzīto nometni, kurā mita arī cilvēki no Latvijas. Tagad tur ir tikai nesakoptas, ar nezālēm aizaugušas drupas. “Kad parādīja mūsu spēles vietu, man nolaidās rokas – visur nezāles cilvēka augumā un sadauzīti stikli. Nolēmām šo vietu sakārtot paši. Tīrījām un kārtojām, taču sākās lielie lieti, un kalnos tas vienmēr ir saistīts ar dubļu lavīnām. Mūsu aktieriem taču daudzās epizodēs jāspēlē guļot vai citādi darbojoties zemē. Spēlēšanas dienā atbrīvoties no nezālēm mums palīdzēja 10 jaunieši ar sirpjiem,” stāsta režisors. Elektrības tur nebija, taču atveda nelielas jaudas ģeneratoru, lai varētu atskaņot izrādes muzikālo pavadījumu. Gaismām jaudas nepietika. Vajadzēja samierināties, ar to, kas ir. Bija bažas, vai tādā vietā ieradīsies skatītāji, taču, neskaitot televīzijas un citus žurnālistus, ieradās vairāk nekā 400 skatītāji.Izpelnas cildinošus vārdus“Man jānoņem cepure mūsu aktieru priekšā. Netīri, noskrāpēti, taču viņi izdarīja visu iespējamo. Pat tad, kad apstājās ģenerators, viņi turpināja dejot bez mūzikas. Neparastas skatītāju ovācijas izraisīja kāds vietējais vīrs gumijas zābakos un naģenē, kurš pievienojās aktieru pulkam. Pēc tam daudzi domāja, ka tas ir manis radīts tēls un ļoti iederas izrādē. Tā bija pilnīga nejaušība un nekādā ziņā nav mūsu nopelns. Viņš arī pēc tam kļuva par festivāla “naglu”, apmeklējot konferences un citus pasākumus,” stāsta A. Ikšelis.Izrādes analizēja deviņi eksperti, turklāt apspriešanas bija gana nežēlīgas. Režisors valcēniešus nobrīdināja, lai gatavojas uz pamatīgu “mazgāšanu”, taču nezin kāpēc mūsējie izpelnījās cildinošus vārdus. Jo īpaši ar slavināšanu izcēlās maskavietis Dmitrijs Hovanskijs, kurš nofilmēja “Ņevas prospektu” un pamatīgu analīzi veikšot pēc festivāla. Būšot arī publikācijas presē.Lepojas ar dejotājāmĪpašs temats ir meistarklases. Permas teātra skolu pārstāvošais Viktors Iļjevs bija īpašs cilvēks. “Nekad nebiju redzējis, ka mūsu trupas aktieri skrien uz nodarbībām, lai nekavētu ne minūti; ka naktī pulksten vienos viņi sapulcējas un līdz pieciem rītā apspriež meistarklasē iemācīto. Mūsu aktrises Gunita Gendrjuka un Lāsma Engere dejoja solo partijas četru valstu dejotāju iestudējumā. “Pirmo reizi mūžā, skatot noslēguma pasākumu, raudāju aiz lepnuma par mūsu meiteņu paveikto. Gubahas teātra izrāde “Romeo un Džuljeta” un valcēniešu “Ņevas prospekts” atzītas par festivāla labākajiem darbiem. Taču lielākais ieguvums ir aktieru darbs meistarklasēs,” nešaubās režisors.
VIEDOKĻI
Lāsma Engere, aktrise- Atmiņas no brauciena – vislabākās. Neraugoties uz tālo un grūto ceļu, bija jauki. Mūs uzņēma ar plašo un sirsnīgo krievu dvēseli. Brīvā dabā spēlēt izrādi, protams, ir neierasti. Sākumā tas šķita pat šokējoši, taču režisors ar to lieliski tika galā. Centos darīt visu, kas manos spēkos. Četru dienu meistarklase ir ļoti vērtīga. Starptautiskā grupā iemācījāmies dažas krievu dejas, kuras parādījām noslēguma pasākumā.Aleksandrs Primaks, aktieris- Izjūtas vienreizējas. Nekādu iebildumu pret izmitināšanu, ēdināšanu un visu pārējo. Bija ļoti neierasti spēlēt brīvā dabā pie pussagruvušas mājas, kuru iztēlojāmies kā baznīcu. Katrā izrādē gadījās kāds kuriozs. Spēles laikā man blakus apsēdās kāds vīrs un piedāvāja iedzert. Neapjuku, jo viņu īsti nesajutu. Tas notika izrādes beigās. Tobrīd no sevis dzinu prom izrādes tēlus. Varbūt būtu bijis labi, ja arī šo vīru pieklājīgi aizdzītu.Bija pavisam neparasti redzēt, ka, Permas teātrim spēlējot izrādi “Kaija”, gaisā parādījās īsta kaija.
