Pasaulē nekas nav absolūti labs vai absolūti ļauns. Viss atkarīgs no tā, caur kādas krāsas brillēm raugāmies uz īstenību.
Pasaulē nekas nav absolūti labs vai absolūti ļauns. Viss atkarīgs no tā, caur kādas krāsas brillēm raugāmies uz īstenību.
Teiksim, viens aiz vecu svārku oderes atrod paslēpušos latu, un ir priecīgs par šādu veiksmi. Cits loterijā laimē tūkstoti un jūtas vīlies, jo klusībā cerējis uz lielāku guvumu. Šādus piemērus varam minēt bezgalīgi daudz, tāpēc arī uz lielo politiku derīgi reizēm palūkoties no relatīvisma skatpunkta. Gadās situācijas, kad vienlaicīgi par un pret ir tik acīmredzami, ka nemaz neprasās pēc īpašas dziļas analīzes.
Dubultstandartu bumerangs
Krievijas politiķi savā propagandā pret Baltijas valstīm ļoti iecienījuši starptautiskās organizācijas, sevišķi cerības saistot ar Eiropas Padomi no Strasbūras. Latvijā savulaik līdz apnikumam savus ieteikumus cilvēktiesību jomā dāļāja EDSO Augstais komisārs Makss van der Stūls, un jau tolaik Kremlis bija izlēmis, ka mūsu zemi izdevīgi “žņaugt ar Eiropas rokām”. Kad Stūls savu amatu atstāja, viņa vietā stājās enerģiskais Alvaro Hils Robless, kurš tāpat neskopojas ar rekomendācijām minoritāšu jautājumos. Sevišķi urķīgs Robless kļūst reizēs, kad pirms ierašanās Rīgā pabijis uz konsultācijām Maskavā. Jateic, ar šo komisāru lielas cerības saistījuši gan Ždanokas un Plinera tipa Latvijas un visa latviskā ienaidnieki, gan pusnelegālie krievu skolu “aizstāvji”. Maskavas politiķiem Robless iepaticies tik ļoti, ka izņēmuma kārtā viņam tika atļauts iepazīties pat ar stāvokli Čečenijā. Bet — kas citam bedri rok, pats iekrīt — un šāda vilšanās piemeklējusi arī putinisko Krieviju. Izrādījies, ka Kremļa šķietamajiem cilvēktiesību aizstāvjiem būtu derējis pašiem ieskatīties savā spogulī. Augstais komisārs, izrādās, bijis gana acīgs, lai konsultētu gan krievu virsnieku varmācību pret čečenu civiliedzīvotājiem, gan visā “varen plašajā” plaukstošo ksenofobiju un vardarbību pret cittautiešiem. Tāpat Roblesam izdevies iegūt pilnu informāciju par “ģedovščinu” krievu armijā, ko Eiropas cilvēktiesību aizstāvis salīdzina ar stāvokli cietumā.
Gala rezultātā Roblesa ziņojums par stāvokli Krievijā ir necerēti nikns un atmaskojošs, varbūt tāpēc līdz šim nav izdevies dzirdēt attiecīgus komentārus nevienā no televīzijas programmām.
Satversmes tiesas atklāsme
Mūsu Satversmes tiesas vadītājs Endziņš ļoti sašutis par to, ka valdības vadītājs Kalvītis niknojas par neseno spriedumu ieturēto pensiju jautājumā. Premjeru var saprast tajā ziņā, ka gada vidū nav iespējams atrast budžeta līdzekļus, lai atmaksātu Šķēles valdības laikā neizmaksātos miljonus. Endziņam taisnība tajā ziņā, ka pensija ir katra pensionāra īpašums, ko neviens nedrīkst atņemt. Bet Satversmes tiesas spriedums nav pārsūdzams, un vajadzīgie miljoni jāmeklē. Nav gan vēl īsti skaidra kopīgā summa, vismaz minētie 30 miljoni var izrādīties pārspīlēti. Pirmkārt, tolaik reti pensija pārsniedza 60 latus, bet pa aizvadītajiem gadiem daudzi pensionāri jau miruši. Bet Šķēles ierosinājumam (to apstiprināja Saeima) ir sava priekšvēsture, par ko tagad neviens neatceras. Bet sākās tas 6. Saeimas beigu cēlienā, kad premjers bija Guntars Krasts. Priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros pēc “tēvzemiešu” emocionālas uzstāšanās Saeima nolēma pensionārus uzreiz aplaimot ar divreiz lielāku pielikumu nekā prakstiski budžetā bija naudas. Rezultāts bija tāds, ka sociālajā budžetā drīz vien aptrūkās daudzu miljonu ikmēneša izmaksām, vajadzēja aizņemties no Valsts kases, un beigu beigās nedienām gals nebija redzams. Šķēle pēc drastiskā lēmuma kļuva gauži nepopulārs, kaut īstenībā putru ievārīja iepriekšējās valdības.
Secinājums tikai viens: ja Satversmes tiesa par pretlikumīgu atzina Šķēles valdības izmisuma lēmumu, tad tikpat nelikumīgi vajadzēja izskatīties “tēvzemiešu” rosinātajai devībai priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Jo nelikumīgs cēlonis redīja nelikumīgas sekas.
Varbūt iztiksim bez ārstiem?
Nu jau vismaz pusgadu presē pastiprināti tiek zākāti ārsti, kuri no pacientiem pieņemot vai pat pieprasot papildmaksājumus. Ir ierosinātas vairākas tiesu prāvas, kur neapmierināti pacienti apsūdz mediķus visvisādos grēkos.
Savas melnās avis sastopamas jebkurā profesijā. Arī ārstu pulkā atradīsim savus auderus. Ir arī tādi mediķi, kuri pienākumus veic pavirši. Bet uztrauc pati tendence zākāties un tiesāties, ar to metot tumšu ēnu uz profesiju kopumā.
Nepiederu cilvēkiem, kas bieži meklē mediķu palīdzību, bet nekad neesmu sastapis ārstus, pret kuriem man rastos kādi iebildumi. Visi bijuši gan laipni, gan kompetenti. Esmu pārliecināts, ka Latvijas mediķi ir profesionāli labi sagatavoti, varbūt vienīgi viņu nodrošinājums ar moderno aparatūru vēl atpaliek no vecajām Eiropas valstīm. Un daudzkārt pieminētais atalgojums patiešām gauži niecīgs, bet tāds tas ir gandrīz visiem, kas strādā valsts darbā, izņemot dažus valsts uzņēmumu vadītājus un pilnvarniekus. Algu pieaugumam jānotiek soli pa solim, un nedrīkst notikt tā, ka vienas profesijas pārstāvji tiek lutināti uz citu speciālistu rēķina. Skolotāji, policisti, bibliotekāri un muzeju darbinieki arī ir cilvēki, kuri tāpat pelnījuši lielākas algas.
Galvenais jautājums šajā situācijā ir cits. Piemēra pēc minēsim ASV. Šai valstij visai lieli trūkumi izglītības nozarē, jo valsts skolas nespēj sagatavot daudz nākamo studentu. Tā kā valstī ar augsti attīstītu ekonomiku liels pieprasījums pēc augstas klases speciālistiem, tad ASV vajadzīgos kadrus gluži vienkārši ieved no citām zemēm, pievilinot ar iespaidīgām algām un teicamiem darba apstākļiem. Bet ne jau ASV vien tā rīkojas, tepat mūsu kaimiņos Norvēģijā tiek vervētas medicīnas māsas un tā tālāk.
Ko darīt mediķiem, kuriem Latvijā knapas algas, kurus zākā pa avīzēm, kurus paštaisnas dāmītes sūdz tiesā? Vai nešķiet vilinoši pamest Krištopana piesaukto “muļķu zemi” un pārcelties uz kādu citu valsti? Valodas mūsdienās nav šķērslis.
Zinām, ka ārstu Latvijā jau tagad trūkst, bet studētgribētāju šajā profesijā kļūst aizvien mazāk.
Tepat mums kaimiņos ir valstis, kur mediķu darba apstākļi vēl trūcīgāki nekā Latvijā. Varbūt aicināsim tad viesdakterus un medicīnas māsas no Austrumiem?
Bet varbūt iztiksim ar zāļu sieviņām?
