I. Es atkal ienīstu jūs visas, kad sievu pirts tur miglā maldos.
I
Es atkal ienīstu jūs visas,
kad sievu pirts tur miglā maldos.
Pret stūrainiem ceļiem un
nokareniem čičiem, –
Kā lai valdos? Kā lai valdos?
Es atkal ienīstu jūs visas,
kas manī neredz vēršu kāvēju;
Ja nepasniegšu dvieļus, slotas,
jūs nonīksiet bez manis, itin visas.
II
Reizēm viena nakts atsver
visu dzīvi,
kurā tu – dūja – esi virspusē.
Tu radi vēlmi tiekties, darīt
un mīlas bezdibeni parādīt.
Es tikko apgāzies šai sapņu trasē
kā sacīkš” braucējs pārāk steidzīgs;
Lai tava mēle manu masē
un rīts lai pasludina mūsu brīvi!
III
Tavs skatiens sacēlis viesuli,
bet putni aprij ziemu kokos.
Es atkal sēžu aplamīgu sirdi,
bet kāda velna pēc tā ārdos?!
Nepulgo manu nespēku, dzirdi!
Neizsmej manu iekāri, dzirdi!
Nobendē mani čubinot, dzirdi!
Tavu soļu takts apbūris mani –
Tidramtidramtidramai nē!
IV
Jauns un alkains tu, puika,
esi bijis,
plūkdams manu Kairas rozi!
Tavs tēls kopš mazotnes pavada
mani, –
tas slēpojot izveda no meža,
tas slimojot atvēsināja pieri,
tas noskumstot potēja prieku;
Jauns un spējš, tu, puika, esi bijis,
lauzdams manu dārgo greznekli!
V
Staigule, tu acīm saistīji cieši,
kā nekad agrāk reibini tu prātu!
Draugs ienīst tiklās, tīrās ieteicis,
kluboties kā naktstaurenim licis.
Bezgalību neiztērēt sētmalu meitās
kā zelta latu, kas aizvien uzrodas.
Palaidne, tu acīm savalgo cieši,
kā nekad agrāk skrubini tu prātu!
VI
Racionālākie luksofori vairs neblisina
vīriem, kas groza mersedesu stūri:
tie mēmi paklanās, – metāla piedurknes
aiz muguras sakrustotas.
Kāpēc tu mani sunīji, policiste,
krūtis ar nagiem pluinīji,
žēlojies vējam par vīra svārstīgo prātu,
jo sen jau aizmirsti ir skūpsti,
jo sen jau izmēdīti ir šņuksti,
apslāpēta aizgrābtība ieslēdzama nav?
VII “Tikai brīvie negrib fotografēties…”
Es sevī jaušu dzejnieku
un vārdu ķieģeļi man miesā;
Tavi skolnieki skaisto seju
kā vārsmas lasīt izvēlas.
Tikai brīvie negrib fotografēties;
Tiem acis rāda citu sauļu lēktu;
Tikai brīvie nekrāj foto albūmus –
tiem dzīve iemāca auļos mesties.
Es sevī jaušu piedzīvojumu
un eņģeļa spārni duras mugurā;
Tavs kavalieris slaidos gurnus
kā tiltus šķērsot izvēlas.
Tikai brīvie negrib fotografēties;
Tiem skropstas atviz mākoņmalu
Tikai brīvie nevāc atmiņu viltu –
tiem dzīve iemāca auļos mesties.
