Artura dvēseles aiziešana pāri Vijciema ziedošajām ābelēm, ceriņiem un neskaitāmajām puķu šķirnēm atgādina mums viņa stāstīto un rakstīto par ziediem un dzīves jēgu. Tur, Gobu dārza mājas galā, akmeņu krāvumā personībām stāv arī mūsu kursa aizvilktais un nostiprinātais akmens. Salidojumos, kad vēl varējām sabraukt Andreja Pumpura muzejā vai Matīšos, viņš mūs zinoši apgaismoja, paķircināja ar kādu satīrisku dzejas rindu un dziļdomīgi klusēja. Arturs negribēja būt pamanāms un izcelties citu vidū ne studiju laikā, ne darba dzīvē. Zināšanas un vēlmes atspoguļojas viņa uzrakstītajās vairāk nekā divdesmit grāmatās (dažas nav publicētas). Artura ikdienas pārdomas ar interesi lasījām avīzēs un žurnālos. Sevišķi pateicamies laikrakstam “Ziemeļlatvija”, kurā publicētie daudzie Artura Gobas raksti mums atgādināja autora domas spēku, izglītojot un nomierinot lasītājus. Varbūt ar citādām acīm tagad ieskatīsimies atstātajā mantojumā un klusībā to pārdomāsim. Šajās dienās izsakām līdzjūtību un vēlam izturību ģimenei, pārējiem tuviniekiem un draugiem.
Rīgas pedagoģiskā institūta kursabiedru vārdā
Anastasija Neretniece
