Ērģemes pagasta zemnieku saimniecības “Vīciepi” saimnieki Dagnija un Edgars Irkļi savu vietu tirgus apritē ir meklējuši un meklē netradicionālajā lauksaimniecībā.
Irkļu ģimene jau sen nodarbojas ar zemeņu audzēšanu, pēdējos gados iekopusi arī krūmmelleņu platību, bet nu jau gadu sava dārza pļavā speciālā nožogojumā audzē vīngliemežus.Jaunu iespēju atrod internetāSaimnieks E. Irklis stāsta, ka “Vīciepu” kopplatība nav tik liela, lai audzētu labību vai kartupeļus, tādēļ nācies domāt, ko bez ogu audzēšanas vēl uzsākt, bet kas neaizņemtu lielu platību.“Aizpagājušajā ziemā sēdēju pie datora un internetā pētīju dažādas piedāvātās iespējas. Uzmanību piesaistīja informācija par vīngliemežiem. Sazinājos ar vīngliemežu audzētāju biedrību un nolēmu tajā iestāties. Pērn maijā aizbraucu uz biedrības semināru Bauskā. Mani tā lieta ieinteresēja, un no biedrības nopirku pirmos 100 kilogramus gliemežu. Pasūtīju speciālu sietu nožogojuma izveidošanai un nu jau apritējis gads, kopš saimniecībā ir vīngliemeži,” stāsta zemnieks. Gliemežiem ir atvēlēta 400 kvadrātmetru liela pļavas platība un saimnieks uzskata, ka tiem ierādītā vieta patīk. “Varēju nožogojumā ielaist arī vairāk gliemežu, bet speciālisti ieteica sākumā nesteigties, jo dažkārt vīngliemežus vieta, kur tos ielaiž, neapmierina, un tad tie nepārtraukti cenšas pārrāpties pāri sietam. Mūsu pļavā gliemeži jūtas labi un ļoti reti kāds cenšas izkļūt no nožogojuma,” skaidro zemnieks.Gada laikā dzīvnieciņi ir savairojušies, bet pirmie lielākie ieņēmumi gaidāmi tikai nākamgad, kad saimnieks pirmo kravu ar gliemežiem vedīs pārdot. Jārēķinās arī ar zaudējumiem. “Katrs gliemezis sezonā izdēj no 30 līdz 70 oliņām. Visi piedzimušie gliemeži neizdzīvo. Arī es pavasarī salasīju pilnu spaini ar ziemā nosalušajiem. Tuvojoties ziemai, vīngliemeži cenšas ierakties zemē, bet daļa bija palikusi zem nožogojumā izveidotajiem barības galdiem. Tur sniega nebija, zeme sasala un gliemeži nosala. Tomēr kopumā tagad vīngliemežu ir krietni vairāk nekā sākumā,” stāsta E. Irklis.“Vīciepu” saimnieks uzskata, ka šī nodarbe ir izdevīga. Gliemežu audzēšana nav īpaši darbietilpīga, tā neprasa arī lielus ieguldījumus. “Siets man izmaksāja 200 latus, 100 kilogramu gliemežu nopirku par 70 latiem. Vēl jāiegādājas speciāla spēkbarība dzīvnieciņu barošanai. Kopumā, uzsākot šo nodarbi, izdevu apmēram 300 latus,” rēķina Edgars. Domā iesaistīties gardēžu tūrismāIzaudzētos dzīvnieciņus biedrība eksportē uz ārvalstīm, kur tos izmanto pārtikā. Kā garšīgu delikatesi vīngliemežus īpaši ir iecienījuši franči. Tagad tā ik pa laikam parādās arī Irkļu ģimenes galdā. Edgars atklāj, ka internetā ir izstudējis vairākas vīngliemežu pagatavošanas receptes. Ģimenē iecienīts ēdiens ir šampinjonu cepurītēs sapildīti vārīti vīngliemeži ar zaļumiem. “Darbietilpīgākā ir pati gliemežu sagatavošana cepšanai vai vārīšanai. Pirms gatavošanas, apmēram nedēļu vīngliemeži jātur kastē un jābadina, lai to organisms iztīrītos. Pēc tam tie jāmazgā bezmaz septiņos sālītos ūdeņos, lai dabūtu nost gļotas. Pēc tam gliemeži pusstundu jāvāra tīrā ūdenī un tad jāizvelk no čaulas un jāatdala ēdamā daļa – pēda. To kopā ar dažādiem zaļumiem vēl vāra stundu, un tikai tad ir iegūts tā saucamais pusfabrikāts, ko var izmantot dažādu ēdienu pagatavošanā,” stāsta Edgars.E. Irklis domā, ka Vidzemē ir iespējams izveidot gardēžu tūrisma maršrutu, jo vairākās sētās saimnieki gatavo baudāmus un veselīgus ēdienus un kārumus. “Cik zinu, Latgalē jau tāds maršruts ir. Arī Vidzemē ir saimniecības, kurās iespējams nobaudīt garšīgu jēra cepeti, tortes, zemenes un citas ogas. Vēl jāsakopj dīķmala, jāuzceļ lapene, un tad arī mūsu saimniecība varētu tikt iekļauta tādā maršrutā,” spriež E. Irklis.
