Smiltenietim Gatim Pētersonam dzimšanas diena iekrīt karstākajā darba laikā – labības laukā pie kombaina stūres, ja vien nelīst un ir graudu kulšanai piemērots laiks.
Smiltenietim Gatim Pētersonam dzimšanas diena iekrīt karstākajā darba laikā – labības laukā pie kombaina stūres, ja vien nelīst un ir graudu kulšanai piemērots laiks.
Vakar, 17. augustā, Gatis kļuva 26 gadus vecs.
Darbam ārzemēs – nē
Gatim ir ģimene – draudzene Jolanta un sešus gadus vecs dēls Dāvids. Ir dzīvoklis Smiltenē un algots darbs Smiltenes pagasta zemnieku saimniecībā “Rožkalni”, kur viņš strādā par mehanizatoru. Ir perspektīva nākotnei, jo pirms gada uzsāktas studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU). Ir vaļasprieks – hokejs, kuru jaunietis spēlē vienā no Smiltenes hokeja komandām.
Tāpēc Gatis šobrīd negrib pārcelties uz Rīgu, kādu citu Latvijas lielpilsētu, vai latviešu iecienītajām ārzemēm – Īriju vai Angliju.
Zinot, cik aktīvi jaunieši dodas projām no dzimtajiem pagastiem vai mazpilsētām, lai meklētu laimi svešumā, šāds pretējs viedoklis ir gandrīz retums. Tam piekrīt arī Gatis, jo ārzemēs strādā daudzi viņa paziņas.
“Kāpēc, tavuprāt, tā notiek?” jautāju Gatim (ar raksta autori viņam radniecības nav – redakcijas piezīme). Jaunietis pieļauj, ka liela daļa vienaudžu joprojām domā, ka labi nopelnīt var tikai Īrijā. Arī viņa paziņa Ziemassvētku eglīšu ražas laikā ārzemēs vienā mēnesī nopelnījis tikpat, cik Latvijā strādnieks saņemtu pusgadā. Strādājis gan viņš pamatīgi – pat 15 stundas diennaktī.
Taču tā nu gluži neesot, ka tikai ārzemēs ir lielā nauda, jo tagad arī Latvijā strādniekiem maksājot labi, piemēram, celtniecības nozarē. Savukārt, salīdzinot Latvijas mērogā lauku rajonus un galvaspilsētu, algas Rīgā gan ir labākas, taču dzīve – dārgāka. “Rīgā daudz jāmaksā par dzīvokļa īri. Jārēķinās ar transporta izmaksām, lai aizbrauktu uz darbu. Smiltenē sadzīve ir lētāka, un arī te vajag strādniekus. Zinu, ka celtniekus cilvēki gaida garās rindās,” piebilst Gatis.
Vēl viņš domā, ka ir cilvēki, kuri vienkārši negrib neko darīt. Arī tāpēc laukos ir strādnieku deficīts. Pieprasījums pēc nekvalificēta darbaspēka rada citu problēmu. “Daudzi jaunieši nesaprot to, ka ir vajadzīga izglītība. Viņi pabeidz 9. klasi vai labākajā gadījumā profskolu un aiziet strādāt celtniecībā. Pazīstu vairākus tādus cilvēkus. Taču cik ilgi viņi tā strādās? Veselība nevienam nav no dzelzs,” spriež Gatis.
Sešiem gadiem klāt nāks citi
Gatis pēc Bilskas pamatskolas absolvēšanas iestājās Limbažu arodskolā, kur ieguva galdnieka arodu. Lai pabeigtu vidējo izglītību, divus gadus mācījās vakarskolā Smiltenes ģimnāzijā. Tad iesniedza dokumentus LLU, lai studētu kokapstrādi, taču sagadījās tā, ka studijas neuzsāka. Pasaulē ieradās dēls, un vajadzēja strādāt.
“Šefs aizsūtīja,” Gatis teic par tagadējām mācībām LLU, kur viņš studē par laukkopi ar agronoma novirzienu (šefs ir Gata darba devējs “Rožkalnu” saimnieks Ivars Ādamsons – redakcijas piezīme).
Rudenī jaunietis mācīsies 2. kursā. Studijas darbam netraucē, jo sesijas notiek rudens un ziemas sezonā, kad laukos valda miers. Un mācīties nekad neesot par sliktu. Jo vairāk cilvēks zina, jo labāk. Turklāt studijas apmaksā Gata darba devējs. Tas nozīmē, ka pēc augstskolas absolvēšanas tagadējais students vismaz piecus gadus nevarēs mainīt darbavietu, ja vien pats neatmaksās saimniekam izdevumus par studijām.
Darbu lauksaimniecībā Gatis atrada nejauši, pēc paziņu ieteikuma. “Rožkalnos” viņš strādā jau sesto gadu: sēj, ar, miglo, kuļ labību. Garlaicīgi neesot. Turklāt lauksaimniecības tehnika kļūst arvien modernāka, un darbus var izdarīt ātrāk. Šad un tad Gatis līdzi darbā paņem dēlu, kurš jau kļuvis par traktoru fanu.
Pats tehnikas vadītājs skatīties laukā pa kabīnes logu gan lieki nevar. Viņam jākoncentrē uzmanība uz lauku, lai neuzbrauktu virsū kādam akmenim, lai sējumu sliede būtu taisna un darbs tiktu izdarīts pareizi. Šad tad laukā vai tīrumā gan gadās redzēt brīnumus. Tā, piemēram, Gata kolēģis svētdien aris lauku Smiltenes – Valmieras šosejas malā, un arumos barību meklēt ieradušies gandrīz 100 stārķu. Garāmbraucēji apturējuši automašīnas, skatījušies, fotografējuši un filmējuši.
Būt labākiem par viesstrādniekiem
Ja arī labības pļaujas dēļ dzimšanas dienu Gatim šonedēļ nesanāks nosvinēt, viņš par to nežēlojas. “No graudiem ir atkarīga mūsu gada alga. Ja piena lopkopībā ienākumi ir stabili katru mēnesi, tad augkopībā ir citādi.”
Arī Gatis ar draudzeni pieder tām jaunajām ģimenēm, kuras savu dzīvi sāk ar kredītiem vai līzingiem, jo lieliem pirkumiem iekrāt nav iespējams. “Mašīna, dzīvoklis, eiroremonts,” viņš nosauc iemeslus. Ir sapnis par savu privātmāju. Galvenais ir stabila darbavieta, lai katru mēnesi varētu atmaksāt esošos aizņēmumus. Būtiski ir tas, ka ģimenē strādā abi. Jolanta ir biroja vadītāja Smiltenes pagasta uzņēmumā “Kamalda”.
Gatis pieļauj, ka taisnību saka tie, kuri paredz Latvijas laukos drīz parādāmies poļu un ukraiņu viesstrādniekus, kuriem līdzi var ierasties pārmaiņas darba tirgū. Piemēram, var sākties algu lejupslīde. Taču viņš cer, ka darba devēji novērtēs esošo labo strādnieku profesionalitāti un darba kvalitāti. “Ja strādnieks gadu pēc gada brauc ar vienu un to pašu tehniku, viņš to saudzēs. Viesstrādnieks atnāks, pastrādās vienu sezonu un nodzīs tehniku līdz pēdējam. Viņam būs vienalga,” spriež Gatis.
***
Vai zemniekiem ir viegli atrast laukos labus strādniekus?
Kaspars Putrālis, Bilskas zemnieku saimniecības “Kalējiņi-1” (piena lopkopība) īpašnieks:
– Situācija ir katastrofāla, jo profesionālu strādnieku lauksaimniecībā nav. Esmu pat atmetis cerību viņus meklēt. Mūsu saimniecība ir ģimenes uzņēmums. Cik varam, strādājam paši, jo nav vairs variantu, kur atrast labus darbiniekus. Varētu turpināt attīstīt lauksaimniecību, taču izaugsmi bremzē darba roku trūkums. Kamēr Latvijā netiks atvērts darba tirgus trešo valstu viesstrādniekiem, tikmēr situācija neuzlabosies. Latvijā cilvēki negrib strādāt. Nezinu iemeslu, kāpēc. Tiklīdz pasaku cilvēkam, ka pulksten piecos no rīta jābūt fermā un jāslauc govis, tā viņš ir projām. Varbūt vēl no padomju laika saglabājies uzskats, ka slaucējas darbam nav prestiža. Taču, kad uz mūsu saimniecību atbrauc ekskursanti, viņi ir pārsteigti, cik te modernas tehnoloģijas.
Sandra Stricka, Blomes pagasta zemnieku saimniecības “Dimanti” (piena lopkopība) īpašniece:
– Nē, nav. Cilvēki negrib strādāt. Viņi labāk saņem bezdarbnieka pabalstu. Mūsu saimniecībā izvēlējāmies ieviest modernas slaukšanas tehnoloģijas, lai varētu paplašināt ganāmpulku, neņemot klāt jaunus strādniekus. Citādi saimniecību nav iespējams paplašināt. Ja ielieku sludinājumu, ka meklēju strādniekus, neviens neatsaucas, vai arī piesakās tāds cilvēks, kur pat telefona sarunā saproti, ka viņš nebūs labs strādnieks. Strādniekiem trūkst kvalifikācijas. Tie cilvēki, kuri ir jauni, spēcīgi un būtu labi strādnieki, jau ir projām pilsētās vai ārzemēs, jo laukos negrib strādāt. Risinājums ir atvērt Latvijas darba tirgu viesstrādniekiem.
