Pērn apritēja 10 gadu, kopš sekmīgi darbojas Jērcēnu pagasta dramatiskais kolektīvs, kurš savas darbības laikā pārtapis par pirmo un vienīgo dzejas teātri Valkas rajonā.
Pērn apritēja 10 gadu, kopš sekmīgi darbojas Jērcēnu pagasta dramatiskais kolektīvs, kurš savas darbības laikā pārtapis par pirmo un vienīgo dzejas teātri Valkas rajonā.
Jērcēnu aktieri par saviem iestudējumiem ir saņēmuši vairākus suminājumus rajona teātra skatēs, bet šogad kolektīvs var lepoties kā viens no trijiem labākajiem amatierteātriem Latvijā.
“Tagad ir grūtāk nekā sākumā, jo iegūtās godalgas un izcīnītās atzinības mūs ir nolikušas kalngalā, kurā nav viegli noturēties. Radošajā darbā nevar iztikt arī bez neveiksmēm, taču centīsimies sasniegtajā virsotnē noturēties,” apņēmīgi pauž Jērcēnu tautas nama vadītāja un dzejas teātra režisore Ginta Gailīte.
Iestudē “Septiņas vecmeitas”
Teātra režisore stāsta, ka par dramatiskā kolektīva dzimšanas brīdi uzskatāma 1995. gada janvāra nogale. “Tas notika tautas nama kamīnzālē. Svinējām Ilzes. Tolaik mums bija tradīcija katrā jubilejā nodemonstrēt kaut ko jaunu un negaidītu. Minētajā dienā visas septiņas toreizējās vecmeitas sapulcējāmies retro tērpos un nolēmām izveidot teātri. Padejojām, un tad uzreiz viena no mums iesaucās: “Mēs te tādas septiņas foršas dāmas, kādēļ mēs nevarētu iestudēt Tijas Bangas lugu “Septiņas vecmeitas?” Sākām domāt, ka tā lieta tiešām varētu aiziet. Nacionālajā bibliotēkā sameklējām lugas tekstu un pārrakstījām. Lugā gan darbojas arī viens vīrietis — Pūpēdītis. Palaimējās vienu no puišiem pierunāt piedalīties mūsu nodomu īstenošanā, un tad jau atlika tikai ķerties pie darba,” atceras G. Gailīte. Septiņas dāmas palūdza palīgā Strenču Tautas teātra ilggadējo režisori Hildu Ņikitinu. Līdz maijam luga bija iestudēta.
“Ziņa, ka esam izveidojušas teātri, ciemata sabiedrībā radīja lielu ažiotāžu un interesi. Patiesībā Jērcēnos vēl pirms mūsu uznāciena uz skatuves bija izveidojušās dziļas teātra tradīcijas, tikai kādu laiku bija iestājies pārtraukums. Šā iemesla dēļ sava kolektīva izveidošanu mūsu vēstures albumā traktējām kā teātra atjaunošanu. Uz pirmo izrādi ieradās vairāk nekā 100 skatītāju. Spēlējām, var teikt, pa īstam, jo daudzas lugā atainotās epizodes bija līdzīgas mūsu piedzīvotajam. Pirmie panākumi deva drosmi turpināt iesākto,” stāsta G. Gailīte. Viņa atceras, ka turpmākajās viesizrādēs nav izdevies izvairīties arī no kurioziem gadījumiem. “Luga stāsta par to, ka septiņas vecmeitas grib apprecēties un visas ir nolūkojušas Pūpēdīti. Katra puisi cenšas savaldzināt un lutina, kā vien var. Vienā epizodē Pūpēdītim jāuzlaiko kādas dāmas dāvātās kurpes. Mums bija dekorācijai noliktas spīdīgas lakādas kurpes, kas aktierim bija pārlieku šauras, tādēļ viņam mazliet tālāk bija novietoti citi apavi. Taču vajadzīgajā brīdī viņš tos nevarēja atrast un stīvēja kājās laķenes. Grūti bija novaldīt smieklus, redzot, kā vīram papēži stāv virs kurpju malām,” smieklīgo kļūdu atklāj jērcēniete.
Saskaras ar vīriešu problēmu
Nākamajai lielākajai izrādei jērcēnieši izraudzījās Andreja Upīša lugu “Atraitnes vīrs”. “Vēl pirms tās iestudēšanas savu prasmi slīpējām nelielos skečos un uzvedumos un tad nolēmām pamēģināt uzvest A. Upīša darbu. Par režisoru uzaicinājām Andri Liepiņu no Strenčiem. Sākumā problēmas sagādāja vīriešu lomu tēlotāju sameklēšana, bet atkal uzsmaidīja veiksme. Rakstnieka darbā viens vīrs trinkšķina ģitāru, un tieši tajā laikā te dzīvoja puisis, kurš spēlēja šo instrumentu. Atradām arī atraktīvu vīru vēl vienas lomas tēlošanai. Bijām priecīgi pārsteigti, ka sameklētie vīrieši mūsu piedāvājumu pieņēma. Par to tiešām jāpriecājas, jo vīriešu trūkuma problēma joprojām ir ļoti aktuāla pašdarbības kolektīvos. To var redzēt, vērojot sagatavotās izrādes. Bieži tās izvēlētas tādas, kur spēlē lielākoties sievietes. Acīmredzot vīrieši ikdienā ir aizņemtāki. Mūsu rajonā patīkams izņēmums ir Ērģemes un Grundzāles teātra kolektīvs. Nereti pat apskaužu to režisorus par prasmi dabūt pašdarbībā vīriešus,” atzīstas G. Gailīte.
Ar Čaku nokļūst uz dzejas ceļa
2001. gadā dzejniekam Aleksandram Čakam Latvijā svinēja 100. dzimšanas dienu. Jērcēnu aktieri nolēma iestudēt A. Čaka dzejas kompozīciju. “Daudz lasīju šā autora dzeju un rakstīju scenāriju. Darba laikā mūs pārņēma liela aizrautība, jo Čaks bija tuvs autors visiem aktieriem. Radās iestudējums “Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis”. Var teikt, ka Čaks mūs aizdedzināja. Spēlējām ar lielu iedvesmu, un panākumi bija. Ieguvām atzinību vairākos konkursos un skatēs. Domāju, ka panākumus daļēji nodrošināja arī pats izvēlētais dzejnieks, jo Čaks tautā ir populārs. Kurš gan nezina dziesmas “Miglā asaro logs” un “Liepas satumst” ar viņa vārdiem. Tās var klausīties vēl un vēl. Šīs dziesmas bija arī mūsu repertuārā. Triumfa gājiens ar Čaku bija arī mūsu dzejas teātra dzimšanas laiks,” apliecina G. Gailīte.
Dzeju ir grūtāk iemācīties
Turpmāk kolektīvs pievērsās tikai dzejas iestudēšanai. Režisore atzīst, kas tas ir grūtāk nekā iemācīties lugu tekstus, jo dzejā nedrīkst pateikt aktiera tēlotā varoņa domu saviem vārdiem. Vārsmas jānorunā precīzi kā tekstā. Otra lieta ir tā, ka scenārijs jāraksta pašiem. “Tas nav kā paņemt lugu un mācīties uzrakstīto. Dzejas teātri veidojot, jāizurbjas cauri visiem izvēlētā dzejnieka krājumiem un jāatrod tajos kāda interesanta tēma, kuru kompozīcijā var piedāvāt skatītājiem. Taču tas ir ļoti interesanti. Process ir vienkārši aizraujošs. Acīmredzot Čaks mūs tā pietuvināja dzejai un saindēja ar to, ka bijām gatavi mēģinājumos pasvīst vairāk, bet no dzejas neatteikties. Otrs tāds dzejnieks, pēc manām domām, ir Imants Ziedonis. Izvēlējāmies viņa “Poēmu par maizi”, lai ar skatītājiem runātu par dzīves pamatvērtībām. Turklāt paša I. Ziedoņa dzejas valoda ir īsta māksla. Grūti vēl citādi pateikt domu, kā viņš to pasaka. Piemēram, “gribu vēl koka galotnē pumpuru pārsprāgumā pabūt”. Brīnišķīgi! Kaut ko tādu dabūt uz skatuves — tā ir bauda. Nekāda profesionālā režisore gan neesmu, jo mana profesija ir masu pasākumu režisore. Mūsu dzejas teātrī ikviens aktieris ir režisors. Kopā radām idejas, domājam, kā tās labāk parādīt skatītājiem. Mūsu starpā valda pilnīga demokrātija, un domāju, ka vismaz te tas atmaksājas. Ir brīži, kad nevaram un nevaram izdomāt labāko variantu spēlei. Te uzreiz kāds aktieris iesaucas: “Man ir ideja!” Noklausāmies un atzīstam, ka neko labāku vairs neizdomāsim. Visa mana režisores pieredze ir tā, ko ieguvu, jaunībā mācoties Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē pie skolotāja Zigurda Ķestera. Viņš mums daudz laba iemācīja, un tagad šīs zināšanas noder,” stāsta G. Gailīte.
Top jauna izrāde
Viņa uzskata, ka dzejas teātris palīdz tuvināt dzeju kā māksliniecisku vērtību cilvēkiem, kuri šodienas materiālajā pasaulē ir no tās attālinājušies. “Kādreiz dzejas teātris bija ļoti populārs, bet tagad tendence to attīstīt ir pierimusi. Domāju, ka dramaturģijā šim žanram ir liela nozīme. Mūsdienās jaunā paaudze retāk pāršķirsta dzejoļu krājumus, jo ir daudz vairāk citu interešu. Ja jaunajiem mūsu izpildījumā gadīsies dzirdēt Čaku vai Ziedoni, iespējams, kāds no viņiem par šiem dzejniekiem sāks interesēties. Tagad mēs apgūstam Mārtiņa Freimaņa dzeju, lai iestudētu kompozīciju par viņa darbiem. Vēl nezinu, kas tur iznāks. Pirmajā iedvesmas mirklī savu ieceri nodēvējām par šizofrēnisku mistēriju, bet, visticamāk, tāds nosaukums izrādes reklāmās neparādīsies. M. Freimanis ir ļoti pretrunīgs dzejnieks, bet tādēļ arī interesants. Laiks rādīs, kas no tā visa iznāks,” filozofiski secina G. Gailīte.
Tā ir pavisam cita dzīve
Minētajai izrādei dziesmas ar saviem vārdiem komponējis viens no dzejas teātra aktieriem Jērcēnu pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Auniņš. Viņš mūziku sacerējis arī citām izrādēm. Vēl dzejas teātrī darbojas Anita Auniņa, Iveta Ence, Kārlis Kārkliņš un Ilvija Ķimse.
A. Auniņš atzīst, ka izrāžu iestudēšanas laikā izjūt patiesu prieku. “Tā ir pavisam cita dzīve, kurai ar ikdienas problēmām nav nekāda sakara. Cits aizmiršanos no darba rūpēm meklē medībās, vēl kāds aizraujas ar makšķerēšanu, bet man tas ir dzejas teātris. Cilvēkam jābūt kaut kādai nodarbei, kas patīk viņam pašam, tad nezūd dzīvesprieks. Es aizraujos arī ar mūziku, bet tajā šeit pilnībā savas vēlmes nevaru īstenot, tādēļ piedalos teātra darbā,” saka A. Auniņš.
Savukārt A. Auniņai teātris dod iespēju būt kopā ar domubiedriem. “Ja esam kopā cilvēki ar vienādām idejām un uzskatiem, gluži automātiski rodas vēlēšanās tās izpaust uz āru, vienlaikus apliecinot sevi. Teātris man to ļauj,” apgalvo aktrise.
K. Kārkliņš savu piedalīšanos iestudējumos precīzi nevar motivēt. “Vienā teikumā to grūti pateikt. Ir kaut kāds vārdos nenosaucams spēks vai enerģija, kas man liek doties uz mēģinājumiem. Jūtu, ka, dziļāk iepazīstot kāda dzejnieka daiļradi, pats sevi garīgi vairāk pilnīgoju,” skaidro K. Kārkliņš.
G. Gailīte atzīst, ka mākslinieciskajā pašdarbībā atrastā brīvā dzejas teātra vieta Jērcēnos tiek sekmīgi izmantota. “Tā varbūt ir sagadīšanās, bet esmu priecīga, ka te ir izdevies sanākt kopā tādiem cilvēkiem, kuri prot dzeju izdzīvot sevī un pasniegt kā pārdzīvojumu citiem. Gribu, lai šis pārdzīvojuma spēks būtu stiprs vēl ilgi,” saka G. Gailīte.
