Vai šodien mājās var iztikt bez datora un interneta? Vai tiem, kuri šos IT attīstības augļus vēl nav ieviesuši savā mājoklī, vajadzētu steigties to izdarīt, vai tomēr neskriet līdzi laika tendencēm un dzīvot bez globālā tīmekļa tvēriena?
Vai šodien mājās var iztikt bez datora un interneta? Vai tiem, kuri šos informācijas tehnoloģiju (IT) attīstības augļus vēl nav ieviesuši savā mājoklī, vajadzētu steigties to izdarīt, vai tomēr neskriet līdzi laika tendencēm un dzīvot bez globālā tīmekļa tvēriena?
Kurš cilvēks ir ieguvējs — ar datoru un internetu pastāvīgi pie rokas vai bez tā?
Par to — arī “Latviešu stāstos”
Te nedomāju pilnīgu norobežošanos no IT. Nenoliedzami, internets dod iespēju ātri sameklēt vajadzīgo informāciju, sazināties ar vajadzīgiem cilvēkiem un tamlīdzīgi. Ikdienā daudzi cilvēki ienirst tīmeklī darbavietās. Pusaudžu un jauniešu iecienītas vietas ir datorsaloni vai citas interneta publiskas pieejas vietas, piemēram, bibliotēkas. Vai to visu vajag atkārtot mājās?
Ir uzklausīts vecāku viedoklis, ka viņi speciāli nepirks datoru (vai arī — ja tāds mājās jau ir, atstās bez interneta pieslēguma), lai bērni pie datora uzturētos pēc iespējas mazāk, jo tajās stundās viņi var izdarīt ko citu, lietderīgāku: lasīt grāmatas, apmeklēt nodarbības mākslas, mūzikas vai sporta skolā, dziedāt korī, dejot, braukt ar velosipēdu, slidot, peldēties — atbilstoši gadalaikam. Nav noslēpums, kā pusaudži un jaunieši pārsvarā izmanto datoru un internetu: ceļo pa draugiem.lv, spēlē spēlītes, kačā filmas. Tā ir tikai mazkustīga izklaide.
Vēl vecākus biedē datoratkarība. Tā ir realitāte, līdz mazpilsētām varbūt vēl ne tik strauji atnākusi. Ja var tikt pie grāmatas “Latviešu stāsti”, tad noteikti vajag izlasīt vienu no tiem, “Brālis”. “Viņi NAV labojami, viņi nekad nebūs piemēroti nedz dzīvei, nedz mīlestībai. Es būtu daudz laimīgāks, ja kāds būtu to visu uzspridzinājis — bērnībā, kamēr es tur vēl biju iekšā.” (Hermanis Naumanis “Latviešu stāsti”, Agneses Krivades stāsts “Brālis” par datoratkarīgajiem.)
Aizliegt pilnīgi — tas nav pareizi
Taču arī aizliegt nav pareizi. Līdz zināmam brīdim (atkarībai) ir izvēles iespējas — ko un cik lielā mērā pieņemt, kas no tā man ir vajadzīgs un ko es ar to darīšu? Kamēr bērns vēl ir mazs, vecākiem viņam ir jāpalīdz izvēlēties.
“Esmu nejauka mamma, jo kontrolēju, kā mani bērni izmanto datoru ar interneta pieslēgumu,” pieredzē dalās paziņa Inga. Datoru viņa novietojusi vietā, kuru, strādājot virtuvē, var pārredzēt, un ik pa laikam paskatās, kas pie tā notiek. “Neļauju pārāk ilgi sēdēt, dzenu nost,” stāsta Inga. “Protams, bērni ir dusmīgi, ka pārtraucu čatošanu pašā interesantākajā vietā. Taču tāda jau ir dzīve — ne vienmēr var darīt to, ko vēlas. Ir gadījies, ka par nepareizu uzvedību internetā, par noteikumu neievērošanu esmu aizliegusi savējiem vispār uz kādu laiku iet pie datora.”
Inga stāsta, ka viņas ģimenē dators ar internetu ir kopš rudens, jo slimības laikā vajadzēja izpildīt steidzamus darbus. Viņa nenožēlo, ka jau kopš pirmās dienas seko līdzi tam, ko bērni dara netā. “Nezāle ir jānocērt pašā saknē,” uzskata Inga. “Vienmēr cenšos likt saviem bērniem izlasīt rakstus, kuros uzsvērts, kas var notikt, ja neievēro interneta etiķeti. Šādus rakstus un arī ziņās dzirdētus faktus vienmēr ar bērniem izdiskutēju.”
Pat datoratkarību runā jaunieši
Divi Limbažu 3. vidusskolas skolēni Mārtiņš un Edgars izveidojuši internetā lapu par datoratkarību, kā norādīts, pašiem un viņu draugiem tuvu tēmu.
“Patlaban internets ir viens no vislielākajiem pasaules informācijas avotiem, — tas ir neapšaubāms fakts. Zināmas interneta īpašības — starplietotāju saites ātrums un plaša pieejamība gan no attāluma, gan tuvumā — dod iespējas izmantot internetu kā izziņas instrumentu, kā saskarsmes veidu. Virtuālā realitāte, kura veido virtuālo pasauli — tīkla datorspēļu pasauli, datorsaskarsmes pasauli, interneta pasauli — dod indivīdam iespaidu, ka tā ir reāla pasaule, reāla vide, interneta lietotājiem rodas tā saucamais klātbūtnes efekts.
Mūsu mērķis ir panākt, lai jauni cilvēki saprastu, ka pārmērīga sēdēšana pie datora ir kaitīga veselībai un var izraisīt pat atkarību,” sabiedrībai vēsta lapas veidotāji.
Ne velti jau sen pastāv atziņa — visu darīt prātīgi, ar mēru jeb, kā mācīja senie latvieši, septiņas reizes nomēri, vienu reizi nogriez.
