Pēdējās divas nedēļas skati vērsti kaimiņvalsts Igaunijas virzienā. Grautiņi Bronzas karavīra jeb Aļošas pārvietošanas dēļ radījuši arī satraukumu, ka nu ir pretstatītas divas kopienas – igauņi un krievi – un ej nu sazin, kā notikumi var attīstīties.
Pēdējās divas nedēļas skati vērsti kaimiņvalsts Igaunijas virzienā. Grautiņi Bronzas karavīra jeb Aļošas pārvietošanas dēļ radījuši arī satraukumu, ka nu ir pretstatītas divas kopienas – igauņi un krievi – un ej nu sazin, kā notikumi var attīstīties.
Tallina izskatās ikdienišķi. Piestāju benzīntankā, lai apjautātos ceļu. Pārdevēju uzrunāju krieviski, iekšēji jau gatava, ka krievu valodā man neatbildēs. Tā baumo, ka igauņi tagad demonstratīvi nerunājot krieviski. Pārdevēja ņem karti un stāsta. Krieviski. Bizness, nodomāju, bet sieviete smej, ka viņai nav problēmu runāt nevienā valodā, kuru pārzina. Arī krieviski, tikai tāpēc, ka kaut kādi huligāni izdauzījušies pa vecpilsētu, viņa nepārstās atbildēt. Cita lieta, ka tagadējos laikos jaunie nemaz neprot krievu valodu, nevis nevēlas tajā runāt.
Policisti ik uz soļa
Jo tuvāk braucu pilsētas centram, jo labāk redzams, ka pilsēta nebūt nedzīvo ierastajā ritmā. Policistu nesteidzīgās pastaigas ir ne tikai drošības apliecinājums, ka mūs sargā, bet arī norāde, ka valsts aizsardzības struktūras pieļauj jaunu nekārtību iespējamību.
Nekādu masveidīgu nekārtību gan Tallinā nebūs, taču ne jau tikai agresīva veikalu skatlogu dauzīšana norāda, ka sabiedrība sašķēlusies un katra puse gatava demonstrēt un aizstāvēt savu pārliecību. Iespējams, ka jaunas nekārtības neizcēlās vērienīgo drošības pasākumu dēļ, iespējams, ka vecpilsētas ielās sagatavotie, ar dzeloņdrātīm apvītie nožogojumi un ik uz soļa patrulējošie policisti atvēsināja karstgalvju vēlmi izdauzīties. Nebeidzamā ļaužu straume, kura 9. maijā plūda uz kapiem, kur pārvests Bronzas karavīra piemineklis, un Aļošas līdzšinējās atrašanās vietu Tēnismegī laukumu, ir varbūt pat spilgtāka uzskatu un savas pārliecības demonstrācija par logu dauzīšanu.
Visā vaino valdību
Vairums no uzrunātajiem cilvēkiem uzskata, ka visa šī jezga radusies tieši Tallinas vadības nepareiza lēmuma dēļ. Ja nebūtu aiztikts piemineklis, viss ritētu mierīgi. Ārēji varbūt, bet tas nenozīmētu, ka starp valsts iedzīvotājiem ir vienotība, kas vieniem uzvara, arī otriem ir uzvara.
“Vārdiem to nevar izteikt, kā mēs jūtamies! Kam šis piemineklis maisīja?” retoriski jautā Sergejs, kurš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš sarkanās neļķes sprauda žogā, kas apjozts ap laukumu, kur līdz šim stāvēja Aļoša – Bronzas karavīra piemineklis, kurš ir simbols padomju armijas uzvarai Otrajā pasaules karā. Sergejs Igaunijā dzīvo 30 gadus. Igauņu valodu gan neprotot. Viņš 9. maijā ziedus te nācis nolikt katru gadu. “Esmu afgānis, tāpēc te nāku,” viņš paskaidro. Uz kapiem, kur nu novietots piemineklis, viņš neiešot. Princips.
Andrejs Ļisicins, kuru uzrunāju pēc neļķu klēpja iespraušanas žogā, ir pielaidīgāks. Viņš nestrīdas, ka Bronzas karavīra piemineklim šis laukums centrā, kuru apskauj ielas, nebija piemērotākā vieta. Viņš uzskata, ka nepareizs bijis veids, kā piemineklis pārvietots, tas izdarīts nesolīdi, cilvēku jūtas aizskaroši. Andrejs dzīvo Igaunijā, prot igauņu valodu. Viņš domā, ka nekādu incidentu vairs nebūs, ka nav pamata bažām par to, ka krievi tagad nostāsies pret igauņiem un otrādi. “Paies 9. maijs, un viss nomierināsies. Dzīve ritēs savu gaitu,” Andrejs ir optimists.
“Tas ir apkaunojums Igaunijas valdībai! Nevis Igaunijas tautai, bet valdībai. Ne jau tā ir traģēdija, ka pārcēla pieminekli, bet tas, kā to izdarīja. Vajadzēja informēt cilvēkus, uzklausīt viņu domas, nevis tā pa kluso,” sašutumu pauž pensionāri Jeļena un Jurijs. Vīrietis piekrīt, ka piemineklim jāatrodas kapos, ka te laukumā “staigāja pa cilvēkiem”.
Sarunā par dzīvi Igaunijā pensionētais pāris stāsta, ka dzīvo labi, ka pēdējos gados jūtama dzīves līmeņa celšanās. “Pie vainas valdība, kura pieņem nepareizus lēmumus. Tagad situācija būs kā kūdras purvā. Uguns nebūs redzama, bet tur zemē gruzdēs. Vajadzēs tikai kādu dzirksteli, lai atkal uzdegtos liesma,” prāto Jurijs. To liesmu, viņaprāt, varētu uzšķelt Igaunijā iecerētā izglītības reforma.
Cīnījās par brīvību, ne okupāciju
Nepārzinot Tallinu kā savu kabatu, bažas, kā atradīšu kapus, kur uzstādīts Aļoša, ir veltas. Cilvēki ar ziediem un baltiem baloniem rokās mani aizved līdz vajadzīgajai vietai. Kapi ļaužu pilni. Pārsvarā visi runā krieviski, bet pamanu arī pulciņu sirmgalvju, kuri runā igauniski un kuru saistību ar karu apliecina pie krūtīm piespraustie ordeņi. Uzrunāju trīs jaunas meitenes. Viņu viedoklis ir strikts. Balts un melns. Valdībai jāatvainojas ne tikai krievu priekšā, bet arī igauņiem, jo valdībai jāuzņemas atbildība, ka sabiedrība sašķēlusies. “Jauniešu vidū ir ļoti jūtams, ka krievi ir pret igauņiem un igauņi pret krieviem. Dzirdamas dažādas aizskarošas replikas, ko mums izmet aiz muguras, jo runājam krieviski,” stāsta meitenes. Viņas skaidri zina, ka par visu šo ir atbildīga tikai un vienīgi valdība. Tai jāatkāpjas, jo gudra valdība nekad nepieņem lēmumus un nedara lietas, kuras šķeļ sabiedrību.
Redzot, ka intervēju cilvēkus, pie manis pienāk kāds vīrietis. Stādas priekšā kā Nikolajs Pastušenko un arī vēlas pateikt, ko domā par pēdējā laika notikumiem. Viņa rokās lapas, un Nikolajs lasa dzeju, kas veltīta Aļošam. Viņa acīs sariešas asaras. Asaras acīs redzu arī kādai sievietei, kura viena stāv atstatus no pūļa. Pie žaketes piesprausti ordeņi. Jā, viņa ir karojusi. Un viņai ļoti sāp tas, kas te notiek. “Mēs taču cīnījāmies par brīvību, nevis igauņu tautas okupāciju! Mēs karojām pret fašismu! Kas tai karā nav bijis, to neizprot. Mums šis piemineklis ir svētums, mēs te nākam, lai pieminētu kritušos,” teic frontiniece. Viņa izstāsta savu dzīves stāstu, kā satikusi frontē skaisto igauņu puisi, kā apprecējušies un kā dzīvojuši šeit – vīra dzimtajā Tallinā – laimīgi. Nu vīrs zem zemes.
Baidās, ka Igaunijas piemērs būs lipīgs
Igauņu uzņēmējs Tenis 9. maijā nedodas nolikt ziedus. Viņš zīmīgi paskatās uz mani, kad jautāju, kas viņam ir 9. maijs. “Gan viss būs labi! To pieminekli jau sen vajadzēja pārcelt uz kapiem, kur pieminekļiem un mirušajiem vieta. To taču visi saprot. Kāpēc ir šie protesti? Domājat vienkārši tāpat? Nē, vienkārši tāpat nekas nenotiek. Padomājiet taču, kam tas ir izdevīgi! Runāja, ka jauniešiem, kuri grautiņu laikā stāvēja vecpilsētā, maksāja 80 kronas par stundu. Viss šis trādirīdis ir tikai tāpēc, ka Igaunijas piemēram sekos citas valstis. Pazudīs no pilsētu centriem padomju armijas uzvaras simboli Latvijā, Polijā, citviet,” spriež Tenis.
Viņš gardi smej, kad jautāju, ka Krievijas sankciju dēļ tagad var ciest Igaunijas tautsaimniecība. “A kad mums ar Krieviju gājis viegli. Ar Krieviju Baltijas valstīm vienmēr bijis grūti,” nosaka Tenis un aiziet savās ikdienas gaitās.
Piemineklis kā Dziesmu svētki
Neviļus atsaucu atmiņā kapos redzēto, dzirdēto. Jāsecina, Igaunijā, tāpat kā Latvijā, ir divas kopienas ar atšķirīgiem uzskaties un dzīves uztveri, atšķirīgām vērtībām, atšķirīgu skatu uz vēsturi un tagadni. Integrācijas centieni ir izgāzušiem. Jādomā kas cits, lai vienā valstī dzīvojošie būtu lojāli zemei, ko sauc par savām mājām. Vēlreiz aizdomājos, ar kādām domām un kādu motivāciju uz kapiem nākusi frontiniece un jaunās, kareivīgi noskaņotās meitenes. Viena, lai godinātu savus cīņu biedrus, atsauktu atmiņā kara laiku, otras, lai paustu savu protestu un apņēmību cīnīties, ja kāds uzdrošināsies mainīt lietu kārtību, kas apliecinātu, ka igauņi paši ir noteicēji savā zemē. Kas vieniem uzvara, otriem jaunas netaisnības sākums. Jāņa Dombura raidījumā, kur apspriež 9. maija notikumus Latvijā, spriež, kā panākt, lai neizraisītos bīstamas situācijas nacionālo un uzskatu dažādības dēļ. Andis Bērziņš citē kādas krievu žurnālistes vārdus, ka krieviem uzvaras pieminekļi ir tikpat svēta lieta, kā latviešiem Dziesmu svētki.
