Ik gadu 4. maijs ir valsts svētku diena, — šajā datumā 1990. gadā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un pēc gadu desmitiem Padomju Savienības sastāvā Latvija atkal kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti. Ja godīgi, tās dienas gaisotni pirms 28 gadiem neatceros. Rīgā pie Augstākās Padomes ēkas todien nebiju un tikai vēlāk no fotogrāfijām ar ļaužu pūli, virs galvām paceltiem Latvijas valsts karogiem, cilvēku gavilēm un smaidiem pastarpināti tvēru emocijas pēc deputātu vēsturiskā balsojuma.
Ja godīgi, 4. maijs atšķirībā no 11. novembra un 18. novembra man nav diena ar svētku sajūtām, drīzāk – brīva diena pavasarī, kad var padarīt mājās iekrājušos darbus vai kaut kur paceļot. Tieši šāds neliels vienas dienas izbrauciens pa Latviju savā ziņā var arī būt labs veids, kā atzīmēt 4. maija svētkus, proti, paskatīties, kā cilvēki dzīvo citur mūsu zemē un kādas viņu pusē saglabājušās Latvijas vēstures liecības. Piemēram, pirms gada 4. maijā, braucot uz Ķemeru tīreli, pa ceļam iebraucām Ķemeros, un pirmo reizi klātienē redzēju, kāds no ārpuses izskatās viens no Latvijas pirmās brīvvalsts simboliem, 1936. gadā par valsts līdzekļiem kūrortā uzceltā Ķemeru viesnīca – “baltais kuģis” vai “baltā pils”, kā to sauca laikabiedri, un kas savās telpās varēja uzņemt apmēram 600 peldviesu.
Rakstot šo sleju, aizdomājos, cik gan daudz mūsu valstī ir tādu pagastu un pilsētu, kur ne reizi neesmu bijusi, un nākas atzīt, ka Latvija man joprojām ir neizpētīta zeme. Piemēram, pat nezināju, ka Zemgale atrodas arī dziļi Latgalē, Daugavpils novada Demenes pagastā, pie valsts robežas, un šajā gadījumā tā ir apdzīvota vieta, kurai ciema statuss piešķirts 1932. gadā. Šī Zemgale izveidojusies pie Zemgales dzelzceļa stacijas, kas bija Latvijas robežstacija pie robežas ar Lietuvu.
Tādus piemērus varētu turpināt, – ieskatīties Latvijas kartē un secināt – Ilūkste, Aknīste, Zilupe, Pāvilosta… Nav būts, nav redzēts. Varbūt kādreiz.
