Mēs vēlamies kļūt brīvi tikai no alkohola lietošanas sekām. Nemaz nevēlamies atbrīvoties no pierastās alkohola lietošanas, no nelaimju cēloņa, jo alkohols ir narkotiska viela. To lietot spiež un iemāca ikdienas dzīvē ievadītās un kā paradums uzspiestās alkohola lietošanas tradīcijas, ceremoniāli un rituāli.
Nav dzīvē un visā pasaulē cilvēku, kuri sev un tuviniekiem nevēlētos mieru, drošību, saticību, veselību un prieku. Tas vieno cilvēkus visā pasaulē un neļauj maldīties. Ir arī cilvēki līdzīgi kā šakāļi stepē, kuri mūs mākslīgi šķeļ un padara nevarīgus. Ja ceļā uz šo lielo, visus cilvēkus vienojošo mērķi neizvēlamies nemainīgu ceļa rādītāju vai kāds, ļaunu negribot, mūs padara nevarīgus, varam sev un citiem kļūt par postu. Par dzīves ceļa rādītāju nedrīkst izvēlēties nejaušu ceļa stabu, spožu, žilbinošu lietu un to visu izpriecu veidā. Šādu ceļa rādītāju aiz pirmā līkuma neredzēsim, taču maldīšanās ir sākusies. Esam apžilbināti ar drazām. Aiz tām zaudējam spēju redzēt draugus, darba biedrus un sasaisti ar tiem. Redzam tikai sevi, un tā vērtējam sasaisti ar reālo dzīvi. Taču viens cilvēks bez saitēm ar citiem nav nekas. Reālā dzīvē šāda skaista draza, ko ar prieku pieņem katrs bērns un jaunietis, ja netiek pareizi audzināts un sagatavots dzīvei, ir visa veida narkotiskās vielas. Pie mums galvenā no tām un līdz ar to postošākā ir alkohols. Tā ir legāla, pierasta un kā visas narkotikas ļoti, ļoti patīkama. Tas padara alkoholu neatmetamu un lietošanu var apvīt ar skaistiem meliem un puspatiesībām. Tā lietošanu ar nerakstītu likumu iekļaujam dzīves svinīgos un priecīgos notikumos. Tā alkoholu var reklamēt tā ražotāji, to brīvi pārdot un gūt peļņu no citu nelaimēm, no citu muļķības. Spriežot par alkohola nozīmi un vietu dzīvē, katram jāzina alkohola īpašības.
Alkohols vīna, alus, degvīna, konjaka, šampanieša vai cita šķidruma veidā ir visklasiskākā narkotiskā viela. To nedrīkst nodalīt no pārējām narkotiskajām vielām. Šīm vielām vienmēr un visur ir kaut kas kopējs, kaut mēs to nevēlamies. Alkoholam ir dubulta iedarbība ar to, ka tam, organismā sadaloties, veidojas morfīnam līdzīgas vielas un kā tādas tas arī darbojas uz smadzenēm. Narkotiskās vielas ir īpašas ar savu būtību. Tādu nav ūdenim, pārtikai un klasiskām indēm. Alkohols iedarbojas uz smadzeņu uzbūves audiem un katrā dzeršanas reizē kā frēze kokam noņem skaidu pēc skaidas – tā zaudējam smadzeņu vielu. Šīs vielas zudums neatjaunojas. Tā pamazām rodas dzeršanas invalīds, alkoholiķis, žūpa, bomzis vai cits dzeršanas seku piemeklētais. Jebkura cilvēka dzeršana skar viņa bērnus, ģimeni, darba biedrus un, būsim patiesi, tā skar visu sabiedrību. Alkohola dzērāju vidū nav cilvēku, kuri vēlas, lai no viņu dzeršanas rastos psiholoģisks vai materiāls posts. Viss gadoties arī citiem cilvēkiem bez dzeršanas. Cik vien dzērāja spēkos, viņš tomēr nekad neatzīs galveno, ka šis posts rodas no jebkādas alkohola lietošanas. Ar to viņš saņem pašam nepelnītu baudu, kas pārspēj un atgrūž citas baudas, kas nepieciešamas un nodrošina spēju dzīvot. Dzērājs nekad neatzīs, ka katra alkohola lietošanas reize ir plati pavērti vārti citu, pārējo narkotiku lietošanas uzsākšanai. Tāpat neatzīst, ka no dzeršanas atkarības nevar izārstēt. Dzērājs pats kaut kādu iemeslu dēļ uz īsāku vai garāku brīdi var pārtraukt lietot alkoholu. Dažreiz šis posms var būt mūža garumā. Šāds cilvēks nav izārstēts. Tas, ka viņš nedzer, ir viņa vēlēšanās nedzert. Tā nav droša un līdzinās laivai, kas piesieta pie smilgas un jebkurā brīdī var norauties. Mēs, tuvinieki, ļoti vēlamies, lai var izārstēt, beidzot iestāstām to sev un sākam tam ticēt, bet tas nekad nenotiek, ja dzērājs pats to negrib – negrib atsacīties no egoistiskās, parazītiskās dzīves, kura tam šķiet pareizā dzīve. Ar šādu tuvinieku ticību un vēlēšanos nodarām postu sev, ģimenei, bērniem un citiem tuviniekiem. Jārīkojas tad, kad cilvēks vēl nav garīgi citā, tikai viņa patiesības pasaulē. Nav jādzer nekad! Bērni jāaudzina par nedzērājiem un visa veida alkohola rituālu noliedzējiem. Pieaugušajiem nav jābūt tikai aizrādītājiem, bet gan īstai priekšzīmei, paraugam dzīvē. Dzērāja sevis attaisnošanai minētie dzeršanas iemesli – ka ir slims, ir dažādas neveiksmes – ir paša izgudroti un pielietoti meli. Dzeršanas vienīgais iemesls ir liela vēlēšanās pašam dzert. Meli gan nav tas, ka dzērājs pats šādas nevēlamas situācijas rada. Nesabojātā jaunatne redz patiesību un nevēlas ar alkoholu piesātināt dzīvi. Taču dzerošai sabiedrībai ir vajadzība, lai visi būtu vienādi. Sabiedrībai ir vareni līdzekļi, lai pamazām piespiestu dzert. To panāk ar skaistiem dzeršanas rituāliem, ceremonijām, to veicina arī tuvinieku piemērs. To priecīgi veicina alkohola un pārējo narkotiku ražotāji, peļņas guvēji. Tam tiek izmantoti cilvēka dzīves skaistākie un svarīgākie brīži. Tie sākas ar dzeršanas sākuma naglu, ar tostu arī godīgā, veselā sabiedrībā. Klusi vai skaļi izsacīta atteikšanās piedalīties kādā uzsaukumā ar glāzi rokā netiek piedota. Ar jaunatnes iekļaušanu dzeršanas rituālos ir izskaidrojama alkohola plašā izplatība un nespēja dzeršanu apkarot. Tas ir slavenā psihiatra Behtereva atzinums, jo alkohols ir narkotika, lai cik prasmīgi tā ražotāji un tirgotāji to slēpj. Tam seko dzeršanas posts un noziegumi: pedofilija, vardarbība, vienaldzība, zagšana, slepkavības. Varbūt tas ir cēlonis bērnu čurāšanai gultā, šķielēšanai, astēniskiem augumiem? Tautas novērojumi saka, ka vecāku grēki piemeklē bērnus un pat bērnu bērnus. Kāpēc mēs, sabiedrība, necīnāmies pret alkohola lietošanu, kas ir cēlonis postam, veicinātājs uz postu un noziegumiem. Kamdēļ mēs samierināmies ar to, ka plašsaziņas līdzekļi “pasviež” tēmas un liek apspriest tikai dzeršanas sekas un to apkarošanu, nerādot īsto cēloni – alkohola dzeršanu. Seku apspriešana netraucē dzeršanas izplatībai. Dzeršanas vērtēšanā visi esam vienādi – gan lieldzērāji, gan mazdzērāji. To kritizējam tā, lai dzeršanas iespējas saglabājas un nebeidzas. Šim nolūkam labi der veikli radītās puspatiesības, kas ir tie paši meli par alkohola derīgumu, bet tie grūti pamanāmi. Šādā situācijā bez šķēršļiem darbojas neredzams, kaitīgs un ļauns spēks. Galu galā esam kļuvuši par vientiešiem, kuri pie visa pieraduši, un ticam visam, ko raksta un rāda par labu alkohola dzeršanai. Vājums pret patiku lietot alkoholu pārspēj ieaudzināto pienākumu, godīgumu, gribasspēku un morāli. Iznīcina arī bailes no briesmām, ko pats dzērājs dzeršanas dēļ tuviniekiem un sev sagādājis. Ja dzīvē mums nāktos sastapt nelaimīgu, slimu, vājprāta pārņemtu cilvēku, kurš atgādinātu alkohola reibuma pārņemtu, mēs viņu nežēlotu un nekādā ziņā necenstos tam līdzināties. Citādi ir ar brīvprātīgi izvēlēto alkohola narkozes vājprāti, alkoholiķi. Mēs viņam neko nepārmestu un saprotoši pasmietos par viņa vājībām, jociņiem un varbūt kompānijā, turpinot dzert, paši kļūtu tādam līdzīgi. Ar dzērāju rīcību pieraduma un citu, ne jau augstu mērķu dēļ mēs samierinātos. Smagos nodarījuma gadījumos jānorāda arī vainīgais. Smagi, bet ir jārīkojas, citādi sabiedrība neko nedarīšanu nesapratīs. Te viegli izlīdzēties ar puspatiesību, var apcerēt sekas un atstāt vainīgo kā neesošu, bet puspatiesība ir meli. Masu saziņā cilvēku nomierināšanai iepludina domu par “labu” un “sliktu” alkoholu, par “pārmērīgu” alkohola lietošanu, par dzeršanu ar “mēru” un citas muļķības, par kurām vainīgie atviegloti uzelpo. Neviens pasaulē nav spējīgs pasacīt, kāds ir alkohola lietošanas mērs, kas nenes postu dzērājam un visai sabiedrībai. Visi subjektīvie mēra noteicēji rīkojas tikai ar savu vērtējumu un priekšstatu par alkohola īpašībām un dzeršanas radīto postu. Visi ir absolūti vienprātīgi, ka dzīvē alkohola dzeršana, vienalga kādā veidā, ir jāsaglabā. Tikai ar šādu nosacījumu drīkst kārtot un spriest par alkohola radīto morālo un fizisko postu. Esam iemācījušies visos veidos klusēt par kaitīgām lietām, kuras pašam ļoti patīkamas, un ļaunos notikumos vainot citus. Ja kāds oficiāls domu apmaiņas rezultāts būs par labu dzeršanas turpināšanai, gandrīz visi būs apmierināti. Šādam rezultātam nepiekrīt cilvēki, kuri nesamierinās ar meliem un puspatiesībām svarīgos jautājumos. Lai nemaldinātu tuviniekus un sabiedrību, ir jābūt drosmīgam un godīgam. Īru pasakā tikai nesamaitātais, garīgi tīrais bērns pasacīja: “Vei, vei, kur viens plikais!” Homēra eposā “Odiseja” Eirimahs uz pārģērbto Odiseju, lai viņu nepazīst, saka: “Vai tik tu neesi vīnu dzēris, ka tukšu vien gribi runāt?” Arī senā barbaru cilts Pāralpos zināja, ka vīns padara cilvēku gļēvu un izlutinātu. Tādu cilvēku arī šodien ir pietiekami daudz, bet pie alkohola pieradinātā sabiedrība viņu balsis nosmacē. Tomēr lielā domātāja Aristoteļa sacītais skan: “Dzeršana ir brīvprātīga došanās vājprātībā.” Nevar aizliegt lietot alkoholu. Nav arī likuma, kas to aizliedz. Taču likums neko neatrisina, ja nav to, kuri grib un spēj likumus pildīt. Šādi cilvēki ir jāizaudzina. No ikdienas praktiskās saskares ar rīcībā un domāšanā alkohola pieveiktu cilvēku mēs, tuvinieki un sabiedrība, izdarām kļūdu, ja ar viņu runājam un rīkojamies kā ar iepriekš labu un parastu cilvēku. Nē! Alkoholiķis ir vairs tikai čaula no iepriekšējā cilvēka. Tuviniekiem pamanīt to grūti. Vērtēt var palīdzēt darba biedri, īsts, patiess draugs un katrs godīgs cilvēks, kurš zina alkoholiķa klīnisko shēmu.
Mēs daudz un pašaizliedzīgi strādājam un radām daudz vērtīga un sabiedrībai vajadzīga. Mūsu pienākums ir ne tikai darīt, bet arī neļaut savu darbu postīt un iznīcināt tiem, kuri kļuvuši par egoistiem un parazītiem savai ģimenei, bērniem un spēj eksistēt tikai citu līdzjūtības dēļ. Tas ir noziedzīgi un pazemojoši. Tuviniekiem un tiem sabiedrībā, kuri ir nemierā ar dzērāju parazītismu un garīgo degradāciju, jāveic tas, kas ik brīdi iespējams katram un katrā no alkohola brīvā ģimenē – jāieaudzina bērnos neatzīt un nepiedalīties alkohola ceremonijās un rituālos. Katram ir iespējams nekavējoties pārtraukt lietot alkoholu. Tad pārveidosies un kļūs patiesa attieksme pret ģimenes locekli – dzērāju – un arī paša dzīve, domāšana un spriedumi būs brīvi un neatkarīgi.
Pie pieredzējuša narkologa sieva ieved savu vīru alkoholiķi ļoti nožēlojamā stāvoklī. Sieva lūdz palīdzēt, jo vīrs “pārmērīgi” lietojot alkoholu. Iepazinies ar situāciju, ārsts nosaka režīmu turpmākai dzīvei. Pirmais: vīram jāpārtrauc dzert. “Vai nemaz?” jautā sieva. Ārsts atkārto: “Jā, nevarēs dzeršanu turpināt nemaz.” Sieva pievēršas vīram: “Ludi, ejam. Man nav vajadzīgs tāds vīrs, kurš nedzer.” Kurš vainīgs pie dzērāja posta? Kurš vainīgs pie sievas šaurās izpratnes par alkohola īpašībām un viņas rīcības?
