Uzvara vai zaudējums – viss ir relatīvi –, pauž psiholoģe Inga Brikmane, aicinot nedomāt melnbaltās kategorijās.
Uzvara vai zaudējums – viss ir relatīvi –, pauž psiholoģe Inga Brikmane, aicinot nedomāt melnbaltās kategorijās
Mūsu ļaužu apziņu jau vairākus gadus ietekmē galvenokārt no amerikāņu filmām aizgūts žargonisms – “lūzers” –, ar šo vārdu saprotot neveiksmju apsēstu cilvēciņu. “Amerikāņi ir tendēti uz panākumiem. Goda lieta prezentēt sevi kā veiksmīgu personu,” stāsta šajā valstī dzīvojusī psiholoģe Inga Birkmane, aicinot mūs, latviešus ar pašapziņas deficītu, kaut nedaudz pārņemt veiksmīgā tēlu. Tomēr stāsts nav par tautu mentalitātēm, bet domāšanas veidu, ejot cauri uzvarām un zaudējumiem, kas pamīšus kārtojas katra cilvēka dzīvē.
Bailes zaudēt
Nenoliedzami – zaudēt ir nepatīkami. Šie brīži grauj pašvērtējumu un raisa depresīvas izjūtas, bet cilvēkā iekodēta vēlme būt laimīgam un saņemt pozitīvas emocijas. Kā veselīgi izlaipot starp šiem pretpoliem? Daudzi cenšas izslēgt neveiksmes no savas apziņas. “Šī nostāja saistīta ar nepieciešamību visu kontrolēt, paredzot nezaudēt. Tās ir bailes, ko raisa domāšanas veids, ka piedzīvot neveiksmi ir slikti un nāvējoši. Sabiedrībā valdošo uzskatu dēļ mēs jau no mazām dienām esam tendēti domāt melnbaltās kategorijās, uztverot lietas kā tikai labas vai sliktas, tomēr viss ir relatīvi,” pārliecināta I. Birkmane. Piemēram, izjūk ģimene – nepanesamas attiecības. “It kā zaudējums. Sabiedrības acīs cilvēks nonācis nepatīkamā pozīcijā – šķirtenis, “lūzers”, jo nav varējis tās uzturēt, tomēr, paskatoties plašāk un dziļāk, pavērušās citas, jaunas iespējas, par ko viņš jūtas laimīgs.”
Atkarība no sajūtām
Cik zaudējuma garša ir rūgta, tik uzvaras – salda. Ir viegli pierast pie sajūtas, kas ceļ vērtību savās un citu acīs, dod pārākuma un lidojuma izjūtu. “Taču rodas jautājums, kur ir robežas un kā māku tās priekš sevis novilkt. Vai visu laiku cenšos uzvarēt vai tomēr man ir pietiekami daudz pašapziņas, lai varētu zaudēt lietās, kas ir neizdevīgas un nav nepieciešamas?” jautā I. Birkmane, aicinot pavērot, cik daudz un bieži šie abi biķeri tiek likti pie mūsu lūpām, jo visam jābūt līdzsvarā.
“Ja cilvēks sevi definē kā neveiksminieku, kas vienmēr zaudē, lai ko arī sāktu, rodas nākamie, pavisam jocīgi jautājumi – kāpēc tev to vajag, ko labu ar to iegūsti un apstiprini? Iespējams, tā ir vēlme izcelties, jo uzvarētājam iedod puķes, desmit minūtes slavē, bet pēc tam sit. Savukārt “lūzeri” nemitīgi tur klēpī, samīļo, iedod karstu tēju un cepumus,” pārliecināta psiholoģe.
Viss paša rokās
Zaudējums ir krīze, kas sākumā izraisa negatīvas emocijas, sajūtas, ka nekas neesmu, neko nevaru un man nekas nepienākas. Tikai vēlāk nāk apjausma, ka šī situācija ir arī pozitīva un iespējams tieši tas, kas šajā brīdī bijis nepieciešams. “Piedzīvojot neveiksmi, kā jebkurā krīzē, svarīgi nepalikt vienam, bet izteikt, aktualizēt, izbēdāt kopā ar citiem. Pirmās desmit zaudējuma minūtes visiem ir ļoti līdzīgas,” stāsta I.Birkmane, pauzdama pārliecību – lai kādi nebūtu ārējie apstākļi, gala lēmums, ko iesākt ar zaudējuma sajūtu, paliek paša ziņā. “Pats nolem, vai ar tevi viss būs kārtībā vai – galīgā “tūtā”, cik daudz un dziļi tev tas vajadzīgs!”
