Pagājušās nedēļas nogalē daudzi blomēnieši un noteikti arī ne viens vien smiltenietis ievēroja, ka ierastajā lauku un mazpilsētas ikdienā iezīmējas kāds neparastāks vaibsts.
Pagājušās nedēļas nogalē daudzi blomēnieši un noteikti arī ne viens vien smiltenietis ievēroja, ka ierastajā lauku un mazpilsētas ikdienā iezīmējas kāds neparastāks vaibsts. Piektdien un sestdien pļaviņā pie Jeberlejas estrādes izpletās telšu pilsētiņa, tās iemītnieki pulcējās uz Latvijā pirmo metālmūzikas festivālu.
Tas jau laikam ir cilvēka dabā, ka mēdzam brīnīties par tiem, kuri ir citādāki par mums, domā citādāk nekā mēs. Lai arī sens teiciens vēsta, ka vienam patīk māte, otram — meita, trešajam — kleita, tomēr skeptiskus viedokļus par Jeberlejas šīsnedēļas atpūtniekiem nācās uzklausīt ne vienu reizi vien.
Iespējams, ka Jeberlejā biju ne tajā laikā, kad tur kaislības virmoja visspēcīgāk, bet gaidīto metālistu ālēšanos nekur nemanīju. To, ka apģērbā, aksesuāros, matu sakārtojumā vērojams atšķirīgais, nevarēja noliegt, bet citādāk raibās publikas uzvedība ne ar ko īpaši neatšķīrās no tiem, kuri izklaidējas “Dziesma manai paaudzei” tusos.
Sarunājoties ar organizatoriem, vaicāju, ar ko metālisti nodarbojas ikdienā. Nevar taču būt, ka šādā apģērbā viņi dodas, piemēram, uz darbu.
“Noteikti!” tēlodams skarbu metālistu, atbildēja viens no organizatoriem un ar smaidu turpināja, “Mūsējie strādā tikai morgos un kapsētās. Arī gaļas kombinātos, kur gatavo desas. Tur, kur ir tumšs un mitrs!” Pasmaidījām par šo raksturojumu, bet šajā brīdī radās pārdomas, ka itin bieži mēdzam cilvēkus raksturot, viņus neiepazinuši. Tas taču ir tik vienkārši.
Tomēr dzīvē viss nereti notiek gluži citādi. Satiec, piemēram, cilvēku, kurš māk sevi labi pasniegt jeb, kā tagad teic, izkopis savu imidžu — uzvalciņš kārtībā, balts krekls un spoži nospodrinātas kurpes. Ja vēl Dievs devis nevainojamas runas dāvanas, tad šāds paraugcilvēks pavisam viegli “nopērk” uzticību. Tomēr paies dienas, nedēļa vai mēnesis, un īstā daba kā āža kāja līdīs ārā no spožā zābaka.
Strādājot savā profesijā, diendienā sastopu desmitiem cilvēku. Bieži vien jau pirmajā sarunā esmu iemācījusies sajust sarunu biedra būtību. Tomēr vēl joprojām nākas vilties…
