Ejot uz interviju ar jaunievēlēto Valkas novada priekšsēdētāja vietnieku Viesturu Zariņu, biju nedaudz satraukusies, jo viņš man šķita atturīgs un par sevi skops stāstītājs. Viesturs piekrīt, ka par viņu varētu rasties šāds priekšstats, jo parasti nemēdzot daudz runāt par personīgo dzīvi. Viņš esot izteikts vienpatis, kuram esot gana interesanti ar sevi, bet dzīvē tomēr nākas strādāt komandā. Tomēr Viesturs labprāt piekrīt “Ziemeļlatvijas” aicinājumam uz sarunu, lai pastāstītu par sevi, saviem hobijiem un dzīvi līdz šim brīdim. Viesturs gan atzīst, ka pēdējā laikā nav atlicis daudz laika sev pašam un ģimenei, jo tieši tagad notiek jaunizveidotā novada struktūras veidošana. Kuru katru brīdi Viesturs kļūs par jauno tēti, jo ģimenē gaidāma mazuļa piedzimšana. Viņš cer, ka izdosies izmantot jaunajiem tēviem paredzētās desmit brīvdienas, lai tās varētu pavadīt kopā ar saviem mīļajiem tik svarīgā dzīves periodā.Sevi sauc par vidzemnieku Pirms pieciem gadiem Viesturs sāka strādāt par juristu Valkas rajona padomē. Vēl tagad viņš brīnās, kāpēc viņu – tikko no augstskolas sola piecēlušos studentu – no visiem pretendentiem izvēlējās tik atbildīgā amatā. Jau tad tikko augstskolu pabeigušajiem bija diezgan grūti atrast darbu, tāpēc Viesturs bija atsaucies uz trim darba piedāvājumiem. Visur viņu atzina par labu esam, tomēr priekšroku viņš deva Valkas rajona padomes aicinājumam. Viens no iemesliem, kāpēc Viesturs piekrita strādāt rajona pašvaldībā, bija tas, ka šajā darbā neiestājas rutīna un katra diena atšķiras no iepriekšējās. Tas esot svarīgi, lai uz darbu nāktu ar prieku. Viesturs uzskata, ka pieci gadi ir pietiekami ilgs periods, lai rastos pieredze pašvaldības darbā. Piedevām – viņš strādāja ar visām bijušajām Valkas rajona pašvaldībām. Šī pieredze lieti noderēšot jaunajā amatā. Turpmāk Viesturs atbildēs par tām novada lietām, kur vairāk nepieciešamas juridiskās zināšanas – par Bāriņtiesu, Dzimtsarakstu lietām un vēl citām jomām. Viesturs atzīst, ka pašlaik darba esot pilnas rokas, bet tas esot pietiekami aizraujoši, jo viss notiek pirmo reizi. Pats galvenais esot novadā saglabāt visas izglītības iestādes un bērnudārzus, kā arī saglābt ceļus. Viesturaprāt, tie novadā diemžēl ir ļoti sliktā stāvoklī. Viņš smejoties sevi sauc par Vidzemes novada cilvēku, jo reizēm dienā sanāk būt vairākās vietās – Smiltenē, Valkā, Valmierā, Lejasciemā un Gaujienā, tāpēc nākas daudz braukt ar mašīnu. Reizēm pavasaros Viesturu pārņemot dusmas par ceļu stāvokli, bet, zinot sistēmu, kā tiek piešķirti līdzekļi ceļu uzturēšanai, tās ātri vien noplokot, jo neesot jau vērts bojāt sev nervus ar lieku dusmošanos.Patīk ķimerētiesJāatzīst, nemaz nav tik viegli sarunu ievirzīt tā, lai varētu parunāt par lietām, kas Viesturu raksturo kā cilvēku. Tas gan ir skaidrs, ka viņam ir pietiekami interesanti ar sevi, un viņam bieži neesot vajadzīga draugu kompānija, lai izrunātos un apspriestos par sev būtiskām un svarīgām lietām. Par savu labāko draugu Viesturs sauc jaunāko brāli Gati un dažus studiju laika biedrus. Katru gadu pavasarī viņš kopā ar draugiem ar laivām izbauda Amatas upes krāces, bet vasarā dodas mierīgākos laivu izbraucienos. Brīvajā laikā interesējas par vēsturi. Proti, ņemot vērā izlasīto un kartēs atrasto informāciju, viņš ar detektoru mežos meklē 2. Pasaules kara liecības. Mājās jau esot iekārtots neliels muzejs. Visvairāk iznākot atrast sprādzienbīstamus priekšmetus, tāpēc esot jābūt ļoti uzmanīgam un vērīgam. Šī aizraušanās esot laikietilpīga un diezgan “ķimerīga”, bet Viesturu aizraujot tāda “ķimerēšanās” un domāšana. Vīrietis atzīst, ka joprojām mežos esot atrodami pietiekami interesanti priekšmeti, pat karavīru mirstīgās atliekas. Pēc tām varot noteikt, kāda frontes līnija konkrētā vietā gājusi un kādi notikumi risinājušies. Viesturs atklāj, ka vislabāk viņš atpūšas mežā vienatnē, jo diendienā iznāk būt kopā ar cilvēkiem.Viesturs neslēpj, ka viņš mēdz pieķerties savām lietām. Mājas bēniņos esot sakrājušies vecie mobilie telefoni, jo esot tos žēl izmest. Pašlaik viņš lieto pavisam vienkāršu, jau nobružātu “Nokia” telefonu. Viņš atzīst, ka ir pienācis laiks meklēt jaunu, bet tas atkal prasīšot laiku. Reizēm sieva mēdzot norāt par to, ka pienācis laiks iegādāties jaunu. Ja Viesturs pērk sev vajadzīgo, tad parasti šī lieta tiekot rūpīgi izmeklēta ar domu, ka tai jākalpo ilgu laika periodu. Novada domes viens no vadošajiem darbiniekiem uzskatāms par visnotaļ drosmīgu un azartisku cilvēku, jo jau pusaudža gados viņš vairākus gadus vasaras mēnešos strādājis mežizstrādes darbos, bet uzreiz pēc studijām aizbraucis uz Lielbritāniju. Atceroties to laiku, Viesturs atzīst, ka lēmums par aizbraukšanu pieņemts spontāni. Pēc nokļūšanas Londonā, divas naktis nācies pārlaist zem klajas debess. Kādu laiku viņš nostrādājis loģistikas firmā kādā no lielveikalu tīkliem, bet pēc tam – plastmasas izstrādājumu ražošanas rūpnīcā. Ražotnes vadība Viesturam piedāvājusi lieliskas karjeras izaugsmes iespējas, bet, kādu dienu, staigājot pa rūpnīcu, viņam galvā iešāvusies doma – ko es ar savu augstāko izglītību vispār te daru? Tikpat ātri, kā aizbraucis uz savu sapņu zemi, Viesturs sakravājis mantas un atbraucis atpakaļ uz Latviju. Atceroties to, Viesturs atzīst, ka viņš nemaz nebaidās no dzīves pārmaiņām un vienā mierā spēj pieņemt notiekošo. Ja vajadzētu, viņš varētu strādāt arī par traktoristu vai vadīt labības kombainu, jo nekad jaunais vīrietis nav baidījies no fiziska darba.
