Uz jautājumu, ko vēlaties iemācīties šajā mācību gadā, jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers, nedaudz apmulsis, nedaudz apdomājies, teic, ja gada laikā viņam izdotos izprast mūsu izglītības sistēmu, tad viņš būtu gandarīts.
Uz jautājumu, ko vēlaties iemācīties šajā mācību gadā, jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers, nedaudz apmulsis, nedaudz apdomājies, teic, ja gada laikā viņam izdotos izprast mūsu izglītības sistēmu, tad viņš būtu gandarīts. Reģionālo mediju pārstāvji solījās pēc gada jautāt prezidentam, vai viņam izdevās izpildīt tik grūtu uzdevumu.
Uz aicinājumu tikties ar Valdi Zatleru atsaucās lielākā daļa reģionālo mediju pārstāvju. Arī “Ziemeļlatvija”. Atšķirībā no citām tikšanās reizēm pilī, uz kurām medijus aicināja iepriekšējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, šī bija mazāk oficiāla. Prezidents visus aicināja pie kopēja galda un tikšanos sāka bez liekiem ievadvārdiem, uzsverot, ka mediju pārstāvji ar saviem jautājumiem ir katra rajona vēstneši un viņam ir interesanti izprast noskaņojumu valstī.
Žurnālistu jautājumu krustugunīs V. Zatlers bija stundu, pēc tam sarunu turpināja un uz jautājumiem atbildēja prezidenta padomnieki. Sarunas gaitā tika skarti daudzi aktuāli jautājumi, daļu no sarunas piedāvājam jums.
– Jūs tagad iepazīstaties ar dažādām jomām valstī. Protams, nav iespējams uzreiz visu, kas nav kārtībā, sakārtot, izlabot. Bet ir, droši vien, tādas lietas, kuras šķiet steidzamības kārtā risināmas, prioritāras.
– Jums ir taisnība, nevar sadalīt visu uzmanību, visu izdarīt uzreiz. Tāpēc ir svarīgas šādas tikšanās, lai saprastu, kur ir tikai dūmi un kur tiešām ir lielas problēmas. Viennozīmīgi svarīgākais virsuzdevums ir savienot valsts iedzīvotājus vienā lielā spēcīgā valstī. Tas nav izdarāms četros gados, bet tas ir jādara. Par prioritāti uzskatu izglītības jomu. Mēs neredzam izglītības sistēmu kā vienu veselumu. To es izglītības ministrei pārmetu, un viņa šo pārmetumu atzina. Mums ir programmas, moduļi, reformas un ne jau viena, bet ducis reformu. Un visā šai jūklī pazūd tas skaidrais skats, kā mēs izaudzināsim savus bērnus. Cik viena cilvēka mūžā var izaudzināt paaudzes? Trīs, četras, ja esam skolotāji. Faktiski būtu ļoti svarīgi labi izaudzināt nākamo paaudzi, jo audzināt var tad, ja ir ko teikt. Mēs esam paaudze, kas cenšas sasniegt Eiropas līmeņus. Bet nākamajai šajos līmeņos būs jādzīvo, un tas būs grūtāk – dzīvot valstī, kura nevis attīstās, bet ir viena no daudzajām. Tāpēc izglītības jautājumiem veltīšu visvairāk uzmanības.
– Runāšu par tēmu, ar kuru visi jūs saista un cer, ka palīdzēsiet tajā ieviest kārtību, – medicīna. Tie, kas nav saskārušies ar veselības sistēmu, varbūt vēl dzīvo ilūzijās, ja saslimsi, tad izārstēs. Bet medicīnas pakalpojumi valstī vairumam cilvēku kļūst arvien neaizsniedzamāki. Rindas pie ģimenes ārstiem, rindas pie speciālistiem un uz operācijām. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, ko vadījāt, pieraksts uz konsultāciju ir uz decembri. Par naudu, lūdzu, tūliņ. Vizīte 30 latu. Ja jums ir izgriezies menisks, rinda uz operāciju trīs gadi, ja nevēlaties maksāt. Televīzijā ārsti konferencē rosina, nu nedodiet tās aploksnes, bet nākamajā dienā palātā pirms operācijas pacientam ārsts saka, ka operācija maksās 500 latu plus 50 latu anesteziologam. Tāda ir takse. Ar māsiņām un sanitārēm, rēķinieties atsevišķi. Sakiet, kā jūs saskatāt, kā no šī bezizejas stāvokļa medicīnā lai izkļūst? Kā parasts lauku cilvēks bez lieliem ienākumiem saņem medicīnisko palīdzību uzreiz, nevis guļot trīs gadus gultā un gaidot savu rindu vai ņemot aizdevumu, lai samaksātu simtus ārstam?
– Jūs gribat viena cilvēka viedokli, kas tajā sistēmā ir bijis iekšā. Ir jāatdala divas lietas, ko mēs visu laiku jaucam kopā. Valsts organizētā un nodrošinātā medicīniskā palīdzība un privātais sektors. Problēma, ka valsts nevar nodrošināt šo pieejamību – vai tie būtu ģimenes ārsti, vai speciālisti. Ir speciālistu grupas, kur tiešām notiek tā, kā sakāt, – vizīti var nodrošināt tikai uz decembri. Faktiskā atbilde šobrīd ir ārstu trūkums. Gribam vai negribam to atzīt, kļūda bija, kad 90. gadā deklarējām, ka ārstu mums ir par daudz. Ir jāmeklē izeja, kā ar mazāku ārstu skaitu nodrošināt pieejamību. Arī privātpraksēs pie dažu jomu speciālistiem ir vērā ņemamas rindas. Vēl vēlos runāt par maldiem. Tas, ko teicāt par meniska operāciju, neatbilst patiesībai. Tā ir mana specialitāte, un es zinu, ka par valsts līdzekļiem uz šo operāciju nav rindu vairāku gadu garumā. Anglijā jūs gaidītu pusgadu vai gadu, bet Latvijā operācija pieejama trīs vai četru nedēļu laikā. Ja es vēl strādātu, es viņu rīt pat izoperētu. Redziet, kā mīti rodas! No viena gadījuma. No viena nekompetenta ārsta, kurš sastāsta nez ko, un tad mēs šos mītus vairojam. Ziniet kur ir problēma? Mēs neviens šobrīd neticam veselības aprūpes sistēmai, un šī neticība spiež meklēt izejas. Un tad sākam domāt, ka izeja ir kāds privātārsts vai maksājums ārstam aploksnē vai, kas ir vēl sliktāk, neejam pie ārsta vispār. Ko darīt? Nu nebūs man tās atbildes šobrīd. Veselības ministrijai būtu jāskatās, kā tiek prognozēta šī pieejamība ārstiem. Uz laukiem vajadzētu ļoti daudz speciālistu izbraukumu. Ja valsts maksātu vairāk vai tikpat, cik privātpraksē, tad būtu pietiekami daudz ārstu, kas padarītu pakalpojumu pieejamu arī lauku cilvēkiem. Tas ir darba organizācijas jautājums. Un šajā jautājumā valstī ir tikai viens atbildīgais – Veselības ministrija.
– Aploksnīšu jautājums. Tāpēc, ka ārstu trūkst, viņiem ir iespējas prasīt 300 un 500 latus par operāciju. Un cilvēkam nav izvēles – nemaksāsi, neoperēs.
– Aploksnītes darbojas ļoti šaurā līmenī. Ne jau ģimenes ārsta vai poliklīniku līmenī. Tās darbojas tikai lielajās slimnīcās, kur ir liels darba apjoms. Ja mēs legalizētu šos līdzekļus, uzskaitītu, zinātu, cik daudz valstij katru gadu būtu jāpieliek nauda. Ir vajadzīga politiskā griba. Ar četriem gadiem pietiktu, lai aploksnīšu jautājums atrisinātos.
Šobrīd sapērk dārgas iekārtas, bet tas, ko valsts nesamaksā, ir atalgojums.
– Kā tādā gadījumā plānojam studentu skaitu. Ja ārstu trūkst, kāpēc studijas medicīnā ir tik fantastiski dārgas? Kāpēc valsts neatbalsta šo speciālistu sagatavošanu?
– Ja, piemēram, valstī trūkst policistu, tad var izsludināt policistu uzņemšanu, maksāt, teiksim tūkstoš latu par viņu sagatavošanu un pēc pusgada vai gada mums būs nepieciešamais policistu skaits. Ar ārstiem tā nav. Ārstu izglītošana notiek 10 vai 15 gadu. Tātad tas, ko mēs sliktu izdarījām 90. gadu sākumā, mums atmaksājas tagad. Ārstu trūks.
– Kāds ir jūsu viedoklis, ka pašvaldībām līdzekļi tiek dalīti pēc politiskās piederības. Piemēram, vienā pašvaldībā tiek īstenots projekts pēc projekta, jo vadītājs ir Tautas partijā, bet citā – nekā, jo priekšsēdētājs neīstajā partijā.
– Redziet, esmu dzirdējis, ka kāds pašvaldības vadītājs nomainījis trīs partijas, bet joprojām viņam neveicas. Domāju, ja īstenojas projekts pēc projekta, ir talantīgs pašvaldības vadītājs. Par politisko atbalstu. Ne tikai pie mums, bet arī citviet pasaulē ir raksturīgi, ka politiķi atbalsta savus vēlētājus. Cits jautājums, kā vadītājs prot izmantot šo atbalstu. Domāju, kad būs novadi, partiju vērtēšanai būs vēl lielāka nozīme.
– Jūs nesen bijāt Igaunijā, redzējāt, kādi tur ir ceļi un kā tur tos būvē. Kā tas nākas, ka Latvijā viena kvadrātmetra ceļa uzbūvēšana maksā visdārgāk, bet mums tie, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir vissliktākie?
– Iedzināt mani stūrī, es satiksmes ministram jautāju tieši to pašu! Kāpēc tas tā? Man skaidroja, ka tam ir saistība ar mantojumu, ko saņēmām pirms 15 gadiem. Tāpēc mūsu ceļi esot sliktākā stāvoklī. Bet es esmu pamanījis, ka brūk kopā ne tikai vecie ceļi, bet tieši tie, kuri uzbūvēti salīdzinoši nesen. Domāju, ka vaina tomēr meklējama tajā, ka tos nekvalitatīvi būvē.
