Cilvēki man ir teikuši – tevi vienmēr var redzēt ar kafiju rokās vai runājam pa telefonu. Nenoliegšu, jo tā ir taisnība. Man garšo kafija ar pienu un cukuru un ļoti patīk sarunas, vēl labāk, ja to var apvienot.
Sarunas ar draugiem ir kā nepieciešamība, bez kā nevar. Ar dažiem varam nesatikties mēnešiem ilgi, jo mūsu starpā ir attālums un ne vienmēr ir iespēja vienam otru apciemot tik bieži, kā gribētos, taču ikdienišķas telefonsarunas rada klātbūtnes efektu.
Par aizraujošām un neparastām varu nosaukt sarunas ar svešiniekiem. Neesmu no tiem cilvēku tipiem, kas par katru cenu gribēs, ies un uzsāks sarunu ar svešu cilvēku. Šad tad gan draugiem smejoties saku, ja gribat iepazīties, jums nepieciešams vien mazs sunītis vai fotoaparāts rokās. Noteikti būs kāds, kam būs ko teikt. Bet patiesībā komunikācija nav apzināta, drīzāk nejauša un dabiska.
Dažām sarunām ir turpinājums, citām ne. Abos gadījumos tās dod kaut kādu impulsu un iedvesmu.
Atceros, ka pagājušajā vasarā iepazinos ar kādu cilvēku tikai tāpēc, ka mūsu automašīnas stāvlaukumā bija noparkotas līdzās un pēc pasākuma “kaimiņš” nespēja iekļūt savējā. Pateicībā par palīdzību svešinieks uzaicināja uz kafiju. Toreiz kafiju dzērām stundām ilgi, jo runājot laiks paskrēja nemanot. Ir tik viegli komunicēt, kad nav nekā kopīga, nav jāizliekas, jūties brīvi. Burvīgais ir tas, ka no šādām sarunām uzzini ko jaunu, atklāj citu pasaules redzējumu, paskaties uz savu dzīvi no malas, izvērtē to, vai arī atklāj sevī jaunas šķautnes. Pavisam nesen pusotru stundu pa telefonu nopļāpāju ar kādu savu vienaudzi, kurš pat nav mans paziņa, mūsu ikdienas dzīve un raksturs ir atšķirīgs, bet tieši tas laikam šoreiz bija interesantākais. Novēlu arī jums izbaudīt tos mirkļus, ko piedzīvojat, nevis palaist garām kā nebijušus. Tie piešķir garšu un krāsas.
