Karadarbība Ukrainas austrumos lielā mērā aizēnojusi aktuālos notikumus ASV. Jo tas ir karš Eiropā, kurā mirst eiropieši. Lai lasītāji labāk saprastu situāciju, vispirms domās ielūkosimies notikumu epicentra kartē. Bieži pieminētās Minskas vienošanās, kas nodrošināja zināmu pamieru, paredzēja dabā fiksējamu robežu, kaut ko līdzīgu demarkācijas līnijai, kas ar nelielu neitrālo joslu atdalītu vienus karotājus no otriem. Vienlaikus no frontes priekšējām pozīcijām bija jāatvelk smagais bruņojums – tanki, artilērija, raķešu sistēmas.
Karošana atsākās pie nelielas pilsētiņas Avdijevkas, kas novietojusies Ukrainas armijas kontrolētajā pusē. Aptuveni Valmieras lieluma pilsēta balstās uz vienas rūpnīcas apkalpošanu. Faktiski tā ir Doņeckas pavadoņpilsēta, kādu Donbasā ir daudz. Ja kāds ir kādreiz braucis cauri Donbasa ogļu ieguves rajonam, tad atmiņā būs palikusi aina ar ogļu šahtu tuvumā izveidotajiem iežu kurgāniem un kūpošajiem skursteņiem, kas iezīmē kārtējo pilsētiņu. Avdijevkā galvenais ir koksa ieguves kombināts, kas papildus apgādā ar siltumu ne tikai pašu pilsētiņu, bet arī dažus kilometrus attālo Doņecku. Minētais kombināts pieder Ukrainas pašam bagātākajam vīram Ahmetovam, tam pašam, kuram pieder metalurģiskais kombināts Mariupolē pie Azovas jūras. Starp abām pilsētām darbojas dzelzceļa līnija, kas vietām ved arī cauri separātistu kontrolētajai teritorijai. Pēc pamiera noteikumiem paredzēta netraucēta kravas vilcienu kustība, un separātisti noteikumu ievērošanā bija ieinteresēti, lai pašpasludinātās Doņeckas republikas centrs saņemtu siltumu no koksa kombināta.
Avdijevkā atradās Ukrainas 72. motostrēlnieku brigāde – ļoti patriotiski noskaņoti karotāji, kuri ne vienmēr mēdza pakļauties neprasmīgu priekšnieku pavēlēm no Kijevas politiskajiem gaiteņiem. Neliela pašaudīšanās starp ukraiņiem un separātistiem jau notika kopš decembra nogales, kamēr Krievijas kontrolētie grupējumi sāka traucēt vilcienu satiksmi ar Mariupoli. Atklājās, ka nepieļaujami tuvu Avdijevkai uzradusies kāda separātistu grupa, tos ukraiņi nolēma padzīt. Un tad arī sākās.
Daži vārdi par separātistu spēkiem. Tās ir kareivīgas grupas, kas bruņotas ar Krievijas piegādātajiem ieročiem. Lai kaut nedaudz disciplinētu un pakļautu vienotai vadībai bieži vien bandītiski noskaņotas grupas, katrā no tām ietilpst kāds no Krievijas iesūtīts profesionāls militārists. Separātisti vispār neko citu darīt neprot un negrib, kā vienīgi šaut un spridzināt, ne Doņeckā, ne Luganskā nav nopietnu varas struktūru, kas rūpētos par ekonomiku. Visa dzīve tur balstās uz piegādēm no Krievijas.
Karošana paņēmusi daudzu cilvēku dzīvības. Pirmos septiņus kritušos ukraiņu jaunekļus apbedīja Kijevā, kur sapulcējās uz sēru mītiņu simti tūkstoši cilvēku, un viņu naids pret Putina Krievijas politiku grūti aprakstāms. Ir skaidri redzams, ka Putins atbalsta separātistu izdarības, jo viņš grib izmantot situāciju, kad ASV prezidents Tramps nevēlas iesaistīties konfliktā, kaut gan viņa nozīmētā vēstniece ANO Drošības padomē neparasti asā formā nosodīja tieši Krieviju. Un šobrīd maza nozīme tam, kurš pirmais izšāva pie Avdijevkas, jo galvenais taču ir tas, ka, Jaunkrievijas idejas pārņemts, Putins izraisīja šo konfliktu. Un pasaule tieši tā arī vērtē notikumus Ukrainā. Kremlis atbalsta separātistus, lai novājinātu Ukrainu ekonomiski un lai izraisītu valdības šūpošanu Kijevā. Pagaidām gan Kijevas varasvīru un personīgi Porošenko pozīcijas šādā veidā tiek nostiprinātas.
Savukārt ukraiņu karavīru nodoms ir piekļūt tiem no Krievijas ievestajiem modernajiem ieročiem, kādiem tur nevajadzētu atrasties. Ukraiņiem vajadzīgs kaut viens eksemplārs šādu modernu kaujas ieroču, lai pasaulei pierādītu Krievijas tiešu iesaistīšanos karadarbībā. Šādi smagie ieroči izvietoti Doņeckas priekšpilsētu ielās, iepriekš no tuvējām mājām ar automātiem padzenot visus civiliedzīvotājus – lai nebūtu neviena, kurš savos mobilajos telefonos varētu nofotografēt nelikumīgi ievestos modernos un ļoti jaudīgos ieročus.
Šī karošana līdzi nesusi arī humāno katastrofu, jo civiliedzīvotāji krietnā ziemas salā palikuši bez apkures, bez elektrības un ūdens. Bet tā ir vispār zināma patiesība, ka Krievijas politikā cilvēku dzīvībām nav nekādas vērtības. Kā savulaik Staļins izteicies: “Meitieši piedzemdēs.” Putina nekaunīgajiem mēģinājumiem situācijā vainot Ukrainu laikam tic vienīgi ar impērisma idejām apmautie Krievzemītes iedzīvotāji, pārējā pasaule redz un saprot, ka ne jau ukraiņi iebrukuši Krievijā, bet gan krievi Ukrainā. Nelaime varbūt tikai tā, ka vairākās Eiropas valstīs gaidāmas ļoti būtiskas vēlēšanas, tāpēc neviens nevēlas liekas klapatas ar Ukrainas atbalstīšanu. Savukārt Putins cer, ka tieši militārisma gaisotne viņam var dot cerības uzvarēt vēlēšanās, teiksim, ar 90 procentu atbalstītāju balsīm. Savukārt Tramps vislabāk jūtas, kad visapkārt valda pēc iespējas lielāks juceklis – tā ir viņa stihija, un ASV jau atradušies nopietni psihiatrijas speciālisti, kuri savas valsts prezidentam uzstādījuši neglaimojošu diagnozi. Šis cilvēks nav īsti prognozējams.
Es, protams, ar šo rakstu zināmā mērā riskēju, jo laikā, kamēr šīs rindas tiks nodrukātas, iespējami daudzi citi pavērsieni. Ar to mana darbošanās atšķiras no centrālo laikrakstu komentētājiem, kuri vienā vakarā raksta, lai nākamajā rītā jau viņu raksti būtu nodrukāti.
