Vēl pirms pāris gadiem Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas zālē ik nedēļu pulcējās galda tenisisti, sākot no sākumskolas vecuma bērniem līdz pat šī sporta veida veterāniem, apvienojoties Smiltenes galda tenisa klubā (GTK) “Vidzeme”. Pieaugušie pēc pašu iniciatīvas trenējās novadu, valsts, Eiropas un pat pasaules līmeņa sacensībām, ar savām aktivitātēm aizraujot arī jauniešus, bet bērni un pusaudži pieredzi uzkrāja bijušā smiltenieša Ulda Sūnas rīkotajās sacensībās “Maģiskā bumbiņa”. Bet dzīvē ir arī negaidīti pavērsieni, kas savā ziņā veido ķēdes reakciju. Šoruden arī otrs GTK “Vidzeme” aktīvists Juris Siliņš atrada darbu Rīgā.Uzņēmās atbildībuGalvaspilsētā J. Siliņš atrodas gandrīz visu nedēļu, tāpēc galda tenisa aktivitātes jaunākajai paaudzei varēja palikt novārtā. Lai tās neizsīktu pavisam un spēlētāji nezaudētu sev atvēlēto telpu – pamatskolas zāli, J. Siliņš piedāvāja Smiltenes ģimnāzijas 11. klases skolniekam, galda tenisistam Robertam Jakovičam uzņemties piektdienās vadīt nodarbību skolēniem. Ilgi nedomādams, Roberts piekrita, jo galda teniss ir viena no viņa sirdslietām. Tagad jaunietis katru piektdienu kopā pulcē bērnus un pusaudžus, lai viņiem būtu iespēja uzspēlēt, patrenēties vai vienkārši saturīgi pavadīt brīvo laiku. Gaidīts ir ikviens, pat ja neprot spēlēt galda tenisu, jo iemācīsies. Svarīgi zināt, ka par nodarbībām nekas nav jāmaksā, tikai jāatnāk un jāspēlē.Lai iedrošinātu citus, vaicājām pašam Robertam, kā viņš sāka sportot. “Sportošana puišiem ir pati par sevi saprotama. Meitenēm vairāk interesē zīmēšana, dejošana vai dziedāšana, bet mums jāaudzē muskuļi,” smaidot joko jaunietis.Vispirms komandu sports Roberts ar sportu sāka nodarboties jau bērnībā. Pirmā viņa aizraušanās, kura ilga vairākus gadus, bija hokejs. Treniņus jaunietis tolaik aizvadīja pie „Smiltenes vanagu” trenera Ilgvara Plētiena. Tad vienā brīdī iepatikās futbols. Abi sporta veidi neesot bijuši savienojami, tāpēc nolemts par labu futbolam pie Anda Rozīša. Arī šī aizraušanās ilgi neturpinājās, jo, vēl pamatskolnieks būdams, puisis saprata – individuālais sporta veids viņam ir tuvāks. „Komandas spēlēs viss ir atkarīgs no tā, kā trenējas un nospēlē visi komandas sportisti. Bet, spēlējot individuāli, viss atkarīgs no tevis paša, cik esi meistarīgs vai talantīgs, vari parādīt sevi no labās puses. Tā pavisam nejauši sāku nodarboties ar galda tenisu. Sākumā tā bija tikai tāda bumbulēšanās kopā ar draugiem,” stāsta Roberts.Viss iesākās laikā, kad Smiltenē izveidoja jaunatnes iniciatīvu centru „Miteklis”. Šad un tad Roberts kopā ar vienaudžiem mēdza to apmeklēt. „Miteklī” bija tenisa galds. „Ar draugiem uzspēlējām vienu, otru, trešo reizi. Iepatikās, un galda teniss kļuva par tādu kā hobiju, bet nekas nopietns tolaik vēl nebija,” atceras jaunietis.Robertam šķita, kas gan tur grūts – uzspēlēt galda tenisu. Izrādās, tas ir maldīgs priekšstats par šo sporta veidu. Tā nav tikai māka pie galda noturēt raketi un atsist bumbiņas. Ja grib sasniegt labus rezultātus, regulāri jāizkopj fiziskais un tehnika. To jau vairāk nekā divus gadus cenšas darīt arī Roberts. Kad to saprot, galda tenisa spēles esot kā saldais ēdiens. Viņš kopā ar citiem jauniešiem pievienojās GTK „Vidzeme” spēlētājiem. Vairāk pašu iniciatīvaLatvijā galda tenisā trenējas gan lielpilsētās, gan mazpilsētās. Līmeni, protams, nevarot salīdzināt ar lielvalsts sportistu meistarību. „Pie mums šis sports vairāk attīstīts ir tajās pilsētās, kur ir treneri – Rīgā, Kuldīgā, Preiļos, Liepājā. Smiltenē mēs neesam profesionāļi, jo viss lielākoties notiek uz pašu iniciatīvas. Vienīgi Juris Siliņš regulāri piedalās sacensībās un izcīna godalgas. Ja nemaldos, Latvijas reitingā viņam ir labs rezultāts. Viņš kopā ar Uldi Sūnu, Aigaru Rubeni arī ir tas, kurš man palīdzējis ar padomu un to dara arī tagad, ja nepieciešams. Grāmatās jau neizlasīsi, kā pareizi spēlēt, ir jātrenējas,” saka sportiskais puisis.Lai pilnveidotu savas prasmes, pirms pusotra gada vasaras brīvlaikā divas nedēļas Roberts braukāja uz Cēsīm, kur trenējās galda tenisā. Tās bija trakas nedēļas, jo katru rītu piecos ar autobusu Roberts brauca uz Cēsīm. Septiņos bija klāt, bet vēl divas stundas nācās sēdēt pie aizslēgtām zāles durvīm. Kad tās atvēra, sākās treniņi. Interesanti tas, ka lielākā daļa bija fiziskās sagatavotības nodarbības – jāskrien, jāvingro un tikai tad zālē pie galdiem. Taču šī pieredze esot neatsverama.Jaunietis joprojām meklē iespējas, kā sevi izpaust galda tenisā. Viens no veidiem ir piedalīšanās sacensībās kopā ar pieaugušajiem. „Zinu, ka šobrīd no Smiltenes jauniešiem būtu grūti izsisties galda tenisā, taču es nedomāju neko pamest. Tieši pretēji, ir jāmeklē veids, kā panākt uzlabojumus. Gribas, lai šis sports arī pie mums kļūtu populārāks, iespējams, tad arī būs lielāks atbalsts spēlētājiem. Darīšu visu, kas manos spēkos!” teic 17 gadus vecais jaunietis, kurš pieder pie tiem cilvēkiem, kuri dzīvo kustībā.
