Oktobra pirmajā dienā tiek atzīmēta Starptautiskā Veco ļaužu diena. Diemžēl mūspusē šie svētki nekur netika īpaši atzīmēti, vienīgi tas lika man vairāk aizdomāties par šo sabiedrības daļu. Nesen izlasīju, ka aktīvi novecot nozīmē dzīvot ar piederības, līdzdalības un noderīguma sajūtu, ar prieku par dzīvi un sevi. Skaisti un iedvesmojoši vārdi, bet diemžēl dzīves realitāte bieži vien ir daudz skarbāka. Atklāti sakot, mani pārņem neizsakāms žēlums, redzot, kā sirmmāmiņa, iepērkoties veikalā, nobružātā maciņā skaita centus. Protams, ne jau katru dienu es redzu šādas ainas, bet tās mani aizkustina līdz sirds dziļumiem. Tāpat kā tad, ja zinu, ka kaimiņos dzīvo tantiņa, kuras vienīgais prieks ir ruds runcis un draudzene, bet visi tuvinieki aizgājuši mūžībā. Ja atļauj veselība, kaimiņiene sēž uz soliņa pagalmā un sildās saulītē. Aprunājoties, viņa vienmēr pasaka, ka gaida brīdi, kad nomirs, vienīgi Mura esot žēl. Dzirdot to, īsti nezinu, ko teikt un kā mierināt, jo tiešām nenovēlu nevienam vecumdienās palikt bez dzīvesbiedra, bērniem, mazbērniem un citiem tuviniekiem. Žēl arī Mura, kurš savu tantīti uzticami sargā. Ja viņai tuvojas svešinieks, Muris ir klāt kā bulta, draudīgi šņāc un sit ar ķepu. Paldies Dievam, rūpi par tantīti uzņēmies ne tikai Sociālais dienests, bet arī mājas pārvaldniece. Viņa regulāri apciemo kaimiņieni, pacienā ar siltu ēdienu un parunājas. Tas vismaz ļauj pensionārei neiegrimt vēl drūmākās domās. Par laimi, ne visiem pensionāriem vecumdienās jādzīvo drūmā vientulībā. Nācies redzēt arī pilnīgi pretēju dzīves ainu, kur par vecmāmiņu un viņas veselību ģimene tur tik lielu rūpi, ka viņa sevi sauc par ķeizarieni. Viņa pēc vīra nāves, kas aizgāja pēkšņi ar sirdi, visu savu mīlestību un enerģiju veltīja mazbērnu audzināšanai, nevis skuma un sevi žēloja, un tagad bauda cieņu, mīlestību un rūpes.
