Staigājot pa Smiltenes centru, nepamanītas nepaliek tukšās telpas, kurās pirms laika uzņēmēji centās attīstīt savu biznesu dažādās jomās. Nesen vēl varēja iegādāties dažādas smaržīgas ziepes, vannas pieniņus, arī plašā klāstā bērnu un pieaugušo zeķes, zeķubikses. Tāpat arī pēc kādas firmas domām stilīgas drēbes jauniem cilvēkiem. Bet nu viss izčabējis. Dažu veikalu plaukti jau ilgāku laiku stāv pustukši. Veikalnieki atzīst, ka jauns pievedums nebūs līdz brīdim, kamēr neizpirks esošo preci. Avīzē redzami sludinājumi, ka Smiltenē iedzīvotāji vairs nesaņems atsevišķus pakalpojumus. Turpretī pēc novērojumiem var spriest, ka kādam citam biznesam sākusies laba dzīve. Pirms kāda laika Smiltenē atvēra lombardu. Tā kā mans darbs atrodas tikpat kā blakus tam, gribot negribot nākas redzēt, pie kā cilvēkus novedis stāvoklis valstī, neapdomīgā kredītu grābšana. Nespēju vien nobrīnīties, kā daudzi iztukšo savas mājas. Nes televizoru, motorzāģus, pat plīti. Sirdī rūgtums un žēlums, kā tagad nākas ciest, jo kurš gan nav vēlējies dzīvot labāk. Paldies Dievam, man no mājas nekas nav ārā jānes, neesmu arī riskējusi, uzņemoties kredītsaistības. Kā gribētos, lai dzīve būtu tāda, kādu to izjutu savā bērnībā, vasarās dzīvojot pie vecmāmiņas laukos. Vedām govis ganībās, piena kannas ķerrā stūmām uz pienotavu. Pilni vēderi ēdienreizēs bija visiem. Salīdzinot šos abus dzīves periodus, kaklā iemetas sāpīgs kamols. Ceru, ka tomēr varēsim lepoties par to, kā stiprā latviešu tauta atkal izcīnījusi labāku dzīvi. Mēs to varam!
