Diabēta pacientu tuvākais uzdevums ir neļaut šai slimībai sabojāt vasaras plānus.
Diabēta pacientu tuvākais uzdevums ir neļaut šai slimībai sabojāt vasaras plānus. Tas ir iespējams, turklāt neprasa lielus līdzekļus.
“Nereti gadās, ka cilvēkam pienāk kārtējais atvaļinājums, bet viņš vēl nav izdomājis, kā to pavadīt. Gadās dzirdēt teicienu: “Ko tad nu es… manā vecumā vairs neko nevar, jo traucē smagā slimība.” Atvaļinājumam jānoskaņojas laikus,” pārliecināta Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane.
Atpūta ir darbošanās veida maiņa
Diabēta speciāliste iesaka atvaļinājumā darīt kaut ko tādu, ko parasti neatļaujas darba dienās. Atpūta ir darbošanās veida maiņa. Ja sieviete ikdienā savāc visu, ko izmētājis vīrs un bērni, tad atvaļinājumā viņa varētu paziņot ģimenes locekļiem, ka visu mēnesi to nedarīs un, piemēram, katrs pats novāks un mazgās traukus. Tas ir vislētākais veids, kā dažādot dzīvi.
Vēl viens veids, kā mainīt dzīvi uz vienu mēnesi, ir bibliotēkas apmeklēšana un jaunāko avīžu un žurnālu izskatīšana. Tas īpaši attiecas uz cilvēkiem, kuri ikdienā nepērk preses izdevumus. Patiesībā šis vaļasprieks prasa ievērojamus līdzekļus, taču atvaļinājuma laikā iecienītākos žurnālus katrs varētu nopirkt. Sievietēm žurnālu izvēle ir jo īpaši plaša. Šādi mazi prieciņi dzīvi dažādo, un atvaļinājumā tos var atļauties. Tos nevar patraucēt nedz diabēts, nedz ierobežotie naudas līdzekļi.
Ārzemēs diskutē par “diabēta brīvdienām”
Ārzemēs pašlaik daudz raksta par “diabēta brīvdienām”. Tajās notiek diskusija par to, kā uz laiku “atbrīvoties” no diabēta. Ir ieteikums atvaļinājuma laikā divas vai trīs nedēļas maksimāli maz nodarboties ar savu diabētu. Šajā laikā nevajadzētu skaitīt maizes vienības maltīšu laikā un vajadzētu kļūt mazāk pedantiskiem. Diabētiķiem ir jāievēro arī tādi noteikumi, kas īpaši “krīt uz nerviem”, piemēram, dienasgrāmatas rakstīšana. Arī šādām nodarbēm pacients var sev piešķirt īslaicīgu atvaļinājumu, protams, saprāta robežās. Nevajadzētu iedomāties, ka atvaļinājumā var ēst jebko. Tas var pārvērsties par traģēdiju. Katram pašam jāizlemj, ko viņš atvaļinājuma laikā var neievērot.
Protams, vislabāk būtu mainīt vidi un doties kādā ceļojumā vai ekskursijā. Diabēta pacientiem ērtākas ir organizētās ekskursijas, jo nav jārūpējas par ēšanu un naktsmītnēm.
Izvēloties atpūtai fizisku darbu, nepieciešama rūpīgāka cukura kontrole. Katram jāapzinās savu fizisko spēku daudzums, lai nepārpūlētos. Tas varētu izraisīt nevajadzīgus sarežģījumus un sabojāt atvaļinājuma prieku.
Lai slimība nesabojātu ārzemju braucienus
G. Freimane domā, ka atvaļinājuma laikā cukuru mērīt vajadzētu pat biežāk nekā darbdienās. Ja ir izdevies atlicināt naudu ceļojumam, būtu grēks tā vai fiziskās slodzes dēļ piedzīvot smagu hipoglikēmiju. Šā iemesla dēļ cukura līmenis būtu jākontrolē biežāk, lai kā arī to negribētos. Allaž jādomā par to, lai līdzi būtu kādas uzkodas, tādējādi novēršot lielas cukura līmeņa svārstības.
Diabēta speciāliste G. Freimane pati sev cukura līmeni asinīs brīvdienās pārbauda biežāk nekā darbdienās. Viņa daudzās pasaules valstīs piedalījusies kongresos un konferencēs un redzējusi daudz cilvēku sēžam zālē un “mērām cukuru”, lai diabēts nevarētu sabojāt šos braucienus un patraucēt dzirdēt interesantus lektorus.
LDA ir uzsākusi nopietnu darbu, lai kompensējamās zāles pacientiem būtu pieejamākas. Vēl LDA ir iesaistījusies Pacientu tiesību aizstāvības padomē, kas strādā ar jauno Pacientu tiesību likumu. “Pacientiem ir jāzina savas tiesības veikt tos izmeklējumus, kas viņiem pienākas. Diemžēl praksē gadās, ka ģimenes ārsts slimnieku sūta pie endokrinologa un otrādi, bet iznākumā pacients nesaņem tos nosūtījumus, kas viņam vajadzīgi,” uzskata G. Freimane.
