Mūsdienu jauniešiem, Smiltenes vidusskolas skolēniem, fakts, ka viņu ķīmijas skolotājs Jānis Celmiņš ir muzicējis vienā grupā ar Olgu Rajecku, Nauri Puntuli un Valtu Pūci, varbūt arī neko neizteiktu, bet man, pie vidējās paaudzes piederošai, tas šķiet apbrīnas vērts. Taču šoreiz stāsts nav galvenokārt par Jāni Celmiņu kā mūziķi.
Jānis pavisam nesen saņēma augstu Smiltenes novada pašvaldības apbalvojumu – Gada balvu izglītībā 2018. Šo apbalvojumu piešķir par sasniegumiem pedagoģiskajā darbā, izciliem sasniegumiem mācību priekšmetu olimpiādēs, konkursos un par novada vārda popularizēšanu valstī un pasaulē.
Jāni Celmiņu balvas saņemšanai izvirzīja viņa darbavieta – Smiltenes vidusskola. “Ziemeļlatvijas” uzrunātie skolēni un absolventi piekrīt, ka pedagogs šo apbalvojumu ir pelnījis. “Ļoti stiprs skolotājs, kuram reāli patīk savs priekšmets un kurš skolēniem dod iespēju to mācīties,” vērtē Arvīds Bāliņš no 11.b klases, kuru līdz ar vēl dažiem skolēniem sastopu vēlā piektdienas pēcpusdienā ķīmijas kabinetā kopā ar skolotāju gatavojamies februārī gaidāmajai Smiltenes novada ķīmijas olimpiādei. Aiz logiem jau ir tumsa, skolas jaunajā korpusā cilvēku vairs gandrīz nav, redzu rosāmies vien apkopēju, bet Jānis atzīst, ka viņš sava darba laika stundas neskaita un skolā tik vēlu ir katru darba dienu, lai strādātu ar skolēniem individuāli.
2/3 ķīmijas un 1/3 mūzikas, kas aizdarītas ar šķipsniņu nejaušības un pamatīgu devu mīlestības pret to, ko dari. Tā var ieskicēt “kokteili”, kādu liktenis ir sajaucis Jānim Celmiņam.
– Kad šogad valsts svētku sarīkojumā jums tika pasniegta Smiltenes novada pašvaldības Gada balva, savā uzrunā ar pateicību pieminējāt bijušos Smiltenes vidusskolas ķīmijas skolotājus Dzidru un Elmāru Nātras, kuri jūs iedvesmojuši iet pedagoga ceļu. Bijāt viņu skolnieks?
– Skolnieks nebiju, jo esmu lizumietis, pabeidzu Lizuma vidusskolu Gulbenes novadā. Izvēlējos studēt Latvijas Universitātē Ķīmijas fakultātē. Biju nodomājis kļūt par ķīmiķi – zinātnieku, strādāt laboratorijā un nodarboties ar pētniecību. Man ķīmija padevās un patika. Laikam mans skolotājs Paulis Matvejs, kurš nu jau ir viņā saulē, spēja ieinteresēt. Ar ķīmiju nodarbojos daudz papildus, risinot uzdevumus, gatavojoties novada un valsts olimpiādēm. Sanāca, radās azarts. Piedaloties valsts olimpiādēs, dalībniekiem bija iespēja apmeklēt dažādas zinātniskās laboratorijas – Organiskās sintēzes institūtā, Neorganiskās ķīmijas institūtā. Tur viss redzētais šķita aizraujošs – sarežģītās iekārtas, zinātnieku stāstījums, ko viņi pēta. Tas bija tāds ķīmijas šarms. Liktenīga man izrādījās pedagoģiskā prakse, kad pateicoties nejaušībai, nonācu Smiltenes vidusskolā, kur sastapu lieliskos skolotājus Elmāru un Dzidru Nātras. Skolotāji Nātras mani iedvesmoja un ļāva noticēt, ka man sanāk, ka šī varētu būt mana īstā vieta, savukārt man patika, kā strādā viņi, un mani pedagoga profesija sāka ieintriģēt. Pēc prakses izlēmu strādāt skolā.
– Ja tā nebūtu izlēmis, varbūt tagad strādātu akciju sabiedrībā “Olainfarm”?
– Iespējams, varbūt kādā citā pētnieciskā laboratorijā. Bet nenožēloju izvēli.
– Kas šajā skolotāja darbā ir tāds īpašs?
– Mani aizrauj ķīmija. Skolā mana ikdiena ir saistīta ar šo burvīgo zinātni, turklāt man apkārt ir jauki jaunieši. Man patīk būt starp viņiem. Es jūtos labi. Mūsdienās skolēni ir lielāki brīvdomātāji nekā agrāk, taču daudzi no viņiem ir ļoti radoši. Agrāk daudzi fakti bija vairāk jāiegaumē, bet tagad vairāk pašiem jāatrod ceļš uz atbildi. Es daudz uzdodu praktiskos darbus, lai skolēniem būtu interesanti un viņi caur praktisko darbību saskatītu jēgu tam, ko mācās, vairāk izprastu uzdoto vielu. Taču pašā pamatā tomēr ir zināšanas.
– Vai daudzi jūsu bijušie skolēni izvēlas studēt ķīmiju?
– Jā, daudzi ir ķīmiķi, beiguši Latvijas Universitāti vai Rīgas Tehnisko universitāti. Dažas bijušās skolnieces tagad ir ķīmijas skolotājas. Daudzi strādā par farmaceitiem. Par to ir gandarījums, it īpaši, ja kāds no skolēniem iedegas par ķīmiju. Augstas virsotnes ķīmijā ir sasniedzis Andris Šutka (smilteniešu novadnieks, Rīgas Tehniskās Universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes zinātnieks, saņēmis Zinātnes izcilības grantu projektam “Uzlaboti nanoģeneratori mehāniskās enerģijas savākšanai”, kura gaitā tiks izstrādātas jaunās paaudzes piezoelektriskie un triboelektriskie nanoģeneratori un to sintēzes pieejas – redakcijas piezīme). Ķīmijai nopietni pievērsies arī Andris Šiška – studē Notingemas universitātē Lielbritānijā. Ja mani bijušie skolēni aizraujas ar ķīmiju, es savam darbam redzu rezultātu.
– Itin bieži lasu, ka skolotājiem ir nemitīgi jāmācās un jāpilnveidojas, jo sabiedrība un laikmets izvirza aizvien jaunas prasības pedagogiem. Ir tā, ka jāaug līdzi mūsdienu jauniešiem, informācijas tehnoloģiju laikmeta cilvēkiem. Kā ir viņus mācīt?
– Neteikšu, ka grūtāk. Savā darbā esmu atradis un vēl turpinu meklēt atslēgu, kā mācību procesu padarīt efektīvāku. Patīk, ka varu būt “režisors” savām mācību stundām. Man tie ir radoši eksperimenti, kā skolēniem labāk iemācīt, piemēram, šogad pamēģināšu tā, parādīšu to, citreiz pilnīgi citādāk. Tas ir azarts atrast ceļu un redzēt, – viņi saprata un viņiem tagad ir labas atzīmes! Tā visa rezultātā tagad noteikti esmu citādāks skolotājs, nekā biju pirms 30, pat 10 gadiem. Savās prasībās esmu diezgan konsekvents, bet skolēni to saprot un respektē. Vienlaikus man ir jāļauj noticēt, ka viņi var. Es cenšos iedvesmot. Ja tas izdodas, ir gandarījums. Stundās ļoti svarīga ir arī gaisotne. Ar skolēniem man ir abpusēja cieņa. Man nepatīk, ja skolotājs mēģina pamācīt citus no saviem augstumiem. Es no tā mēģinu izvairīties. Vairāk mēģinu būt konsultants, palīgs, sabiedrotais.
– Vieni bērni mācību vielu uztver ātrāk, citiem nepieciešams ilgāks laiks, un tas ir tikai normāli. Vienīgi no skolotāja gan tas prasa individuālu pieeju katram audzēknim, vēl jo vairāk eksaktajos mācību priekšmetos.
– Daudz savu darba laiku ieguldu ik dienas, palīdzot skolēniem, kuriem ir zināmas problēmas ķīmijas apguvē, tāpat palīdzu saviem audzēkņiem izstrādāt zinātniski pētnieciskos darbus, sagatavoties olimpiādēm. Es pats ar savu darbu aizraujos un mēģinu aizraut arī skolēnus. Ja tas izdodas, esmu laimīgs.
– Es biju viena no tiem laimīgajiem skolēniem, kuriem ķīmiju mācīja Elmārs Nātra. Mācību grāmatu mēs neizmantojām, mums bija pierakstu klades, jo skolotājs mācīja ķīmiju netradicionāli un saprotami, arī ar praktiskiem darbiem. Ķīmijas stundas ir vienas no tām, ko no sava skolas laika atceros visspilgtāk, jo tās bija interesantas. Atzīmes bija labas, vienīgi tagad iedomājos, – bet kam man to ķīmiju dzīvē vajag, ja tālāk to nestudēju?
– Pirmkārt ķīmija attīsta domāšanu. Varbūt kādam vēlāk tas noderēs biznesā vai kādā pilnīgi citā dzīves sfērā. Tad vēl taču arī jāzina, kā un no kādām vielām pasaule uzbūvēta, kā tās mijiedarbojas. Vēl svarīgi ir pārzināt vielu īpašības, kā tās ietekmē ekoloģiju, no kā būtu jāuzmanās. Ja, piemēram, atrodi pludmalē dzintaram līdzīgu vielu, kas smaržo nedaudz pēc ķiploka, varbūt tas ir baltais fosfors un, ieliekot kabatā, tas aizdegsies. Dažkārt ķīmija var noderēt tīri sadzīviskās situācijās, risinot kādu problēmu, varbūt veicot kādus aprēķinus, gatavojot kādu šķīdumu.
– Vīriešu pedagoģijā Latvijā ir maz, viņu īpatsvars skolotāju vidū ir aptuveni 10 procentu. Vai skolā nejūtaties kā baltais zvirbulis?
– Ir situācijas, kad es tā tiešām jūtos. Vīriešu pedagogu arī mūsu skolā ir maz. Dažkārt, redzot šo situāciju, raisās pārdomas, vai šī tiešām ir vīrieša īstā vieta.
– Tiek norādīts, ka bērniem ir nozīmīgi piedzīvot, redzēt un dzirdēt pieredzi un pasaules uztveri, ko reprezentē abi dzimumi. Lasīju kādā pētījumā, ka skolotāji vīrieši atzinuši, ka viņiem ir vieglāk runāt ar skolēniem par tām lietām, ko viņi kā vīrieši skaidri saprot. Viņi atzīst, ka skolēnus tas interesē un viņi var pateikt to, ko ne vienmēr var pateikt skolotājas sievietes. Ne jau tāpēc, ka viņas to nevarētu, bet viņas neaizdomājas, ka tas tieši tā ir jāpasaka, ka tās lietas tieši tā ir jāuztver. Tā ir?
– Jā, vīrietim, manuprāt, ir vieglāk runāt ar skolniekiem, nodibināt kontaktu. Ar puišiem dažkārt parunājam arī par vīriešu lietām. Varbūt reizēm saruna notiek vienkāršāk, lietišķāk. Žēl, ka Latvijā skolotāju vīriešu ir tik maz. Bijām Vācijā, Villihas ģimnāzijā. Tur pedagogi pārsvarā ir vīrieši.
– Kāpēc Latvijā tā nav?
– Varbūt skolotājs nav tāda vīrišķīga profesija. Vismaz tāds stereotips sabiedrībā ir izveidojies. Skolotājus vīriešus varbūt arī atbaida samaksa par darbu, jo vīrietim ir jābūt ģimenes uzturētājam. Taču man darba apjoms ir liels. Grūti nav, jo patīk tas, ko daru.
– Skolotājs var strādāt ar vislielāko atdevi tad, ja ir atpūties, ir apmierināts un laimīgs. Kā jums ir ar to atpūšanos?
– Es esmu divas trešdaļas ķīmiķis un viena trešdaļa mūziķis. Man vakaros bieži ir mēģinājumi, vadot bērnu un jauniešu popgrupu “Okay”. Nodarbojos arī ar pasākumu apskaņošanu. Es caur to relaksējos. Pirms mēģinājumiem dažreiz jūtos noguris, bet pēc mēģinājumiem man ir enerģijas pieplūdums. Laikam vajag pamainīt dažādas sfēras. Patīk arī brīvajās dienās aizbraukt uz savām lauku mājām Lizumā. Tās ir klusā vietā meža malā. Es tur pabaudu vientulību, svaigu gaisu, mieru, noperos pirtiņā. Arī vide relaksē. Aktīvs sportists neesmu, bet sekoju līdzi sportam. Bērnībā man ļoti patika hokejs. Sapņoju kļūt par hokejistu, vēlāk – par mūziķi. Pabeidzu bērnu mūzikas skolu Gulbenē, kur apguvu mežraga spēli. Spēlēju pūtēju orķestrī, estrādes ansamblī. Mūzikas skolas puiši dibināja grupu, sāku mācīties ģitārspēli un bungas. Esmu tāds multinstrumentālists, un man tas tagad ļoti noder, vadot bērnu un jauniešu popgrupas. Jaunībā esmu spēlējis dažādās grupās – savā dzimtajā pusē, studiju gados Lielvārdē, vēlāk Smiltenē un Valkā. Lielvārdē, tolaik Latvijā slavenā kolhoza “Lāčplēsis” ansamblī, satiku kolosālus mūziķus Valtu Pūci, Olgu Rajecku, Nauri Puntuli un citus, tā man bija laba skola, taču mūziku nolēmu atstāt kā hobiju. Tā man ķīmija ar mūziku abas ir gājušas paralēli līdz pat šai dienai. Pašreiz vadu popgrupu “Okay” Smiltenes bērnu un jauniešu interešu izglītības centrā.
– Ko ģimene saka par jūsu aizņemtību?
– Sieva Inese uztver to ar lielu sapratni, jo pati ir bijusi skolotāja. Meita Lelde un dēls Gundars jau ir lieli, paši savā dzīvē. Dēls dzīvo Rīgā, ir datorspeciālists un datordizainers. Meita dzīvo Cēsīs, kur viņai ir savs bizness.
– Ko jums nozīmē nesen saņemtais pašvaldības apbalvojums – Gada balva izglītībā? Pasākumā, sakot pateicības runu, jau norādījāt, ka veltat šo balvu visiem pedagogiem, skaistā, bet grūtā ceļa gājējiem.
– Jūtos nedaudz neērti, saņemot šo balvu, jo ne jau es te tagad galvenais vai labākais. Ir daudz labu skolotāju, un katrs izceļas ar kaut ko savu. Drīzāk uztveru šo apbalvojumu par mūža ieguldījumu, jo savam darbam esmu kalpojis visu līdzšinējo darba mūžu. Protams, ir gandarījums, ka mans darbs ir pamanīts, novērtēts un kādam vajadzīgs. Tas dod spārnus tālākajam darbam.
PAR JĀNI CELMIŅU
Andris Šiška, Smiltenes ģimnāzijas
2013. gada absolvents, studē Notingemas universitātē Lielbritānijā:
– Jānis bija mans ķīmijas skolotājs, sākot no 8. klases līdz pat vidusskolas beigšanai, un gadu no gada palīdzēja man piedalīties dažādās ķīmijas olimpiādēs. Ķīmijas stundās Jāni atceros kā prasīgu, stingru, bet ļoti erudītu skolotāju. Šīs stundas vienmēr izcēlās ar augstu disciplīnas līmeni un dinamisku, sabalansētu darba vidi, – teorija mijās ar praktiskiem
uzdevumiem, kuri palīdzēja izprast mācību vielu arī reālās dzīves kontekstā. Stundas vienmēr tika papildinātas ar skolotāja demonstrētiem eksperimentiem un citiem vizuāliem materiāliem. Lai stundas nekļūtu vienmuļas, par godu dzimšanas dienu gaviļniekiem vienmēr tika veikts kāds ķīmisks eksperiments, kas, cita starpā, arī vairoja skolēnu interesi un aizrautību stundās.
Jāni varu raksturot arī kā neatlaidīgu. Periodā no 8. līdz 12. klasei ieguvu trīs godalgotas vietas ar augstiem rezultātiem novada ķīmijas olimpiādēs, kā arī divas reizes piedalījos valsts ķīmijas olimpiādēs. Lai pie šādiem rezultātiem tiktu, bija vajadzīgs milzīgs darbs. Risināju dažādus iepriekšējo gadu olimpiāžu uzdevumus. Kad tuvojās olimpiāžu laiks, arī nereti pēc stundām sēdējām līdz pat pulksten 19 vakarā, cenšoties vēl vairāk maksimizēt atlikušo sagatavošanās laiku. Skolas brīvlaikā kopā ar Edgaru Haku nācām uz skolu veikt dažādus praktiskus eksperimentus, lai sagatavotos valsts olimpiādēm. Protams, darba bija diezgan un bija reizes, kad gribējās vairāk paslinkot vai vienkārši neturpināt to gatavošanās maratonu, bet Jānis vienmēr atrada veidu, kā mūs motivēt un neļaut slinkumam ņemt virsroku. Arī pēc skolas absolvēšanas ik pa laikam sazināmies, ja ir nepieciešama kāda palīdzība vai paskaidrojums ķīmijas kontekstā, un arī šeit Jānis nekad nav atteicis palīdzību. Es to ļoti novērtēju.
Tā visa rezultātā no ķīmijas laikiem “āķis lūpā” tomēr ir saglabājies. Kad izlēmu par labu tam, lai neturpinātu savas jurisprudences studijas Frankfurtē, Vācijā, pārcēlos uz dzīvi Notingemā, Apvienotās Karalistes vidienē. Šeit es uzsāku savas studiju gaitas ar sagatavošanās gadu prestižajā Notingemas Universitātē, pēc kura pabeigšanas sāku pilna laika integrētā maģistra ķīmijas studijas. Jūnijā ar 1. pakāpes rezultātiem noslēdzās mana bakalaura studiju fāze, un drīz noslēgsies arī manas maģistra studijas. Sava maģistra darba ietvaros strādāju Ģeoķīmijas izpētes grupā (GERC – Geochemisty Research Group at Nottingham), kur asociētā profesora Vandeginstes vadībā pētu dažādas koncentrācijas sāls šķīdumu ietekmi uz minerālu degradāciju. Šī izpēte notiek slānekļa gāzes ieguves kontekstā, kas notiek pēc frakcionēšanas metodes. Šī metode globālā mērogā šobrīd ir ļoti aktuāla potenciāla vides piesārņojuma, kā arī izraisītu zemestrīču dēļ. Mūsu mērķis ir izpētīt iežu un šķidrumu mijiedarbību, un smago metālu izskalošanās un mobilitātes potenciālu, kas augstākos zemes slāņos var izraisīt gruntsūdeņu piesārņojumu.
Ilze Vergina, Smiltenes vidusskolas
direktore:
– Jānis Celmiņš ir pieredzējis ķīmijas skolotājs, kurš jau kopš 1986. gada strādā Smiltenes vidusskolā. Skolotājs māca skolēniem zināšanas apgūt, darbojoties praktiski, rosina domāt, uzdot jautājumus un pašiem meklēt atbildes mācību stundās un ārpus tām. Jānis Celmiņš arī attīsta skolēnu pētniecības prasmes eksperimentējot, izzinot ķīmiju ar tausti, redzi,
dzirdi, konsultē un strādā individuāli gan ar talantīgiem skolēniem, gan ar skolēniem, kuriem nepieciešams atbalsts. Jānis arī aktīvi piedalās skolas, novada un starpnovadu pieredzes apmaiņas pasākumos, daloties ar labās prakses piemēriem. Viņš ir autoritāte kolēģu un jomas speciālistu vidē, viņa viedokli respektē gan skolēni, gan viņu vecāki. Savās prasībās skolotājs ir konsekvents, ar cieņu izturas pret skolēniem, kuri viņu raksturo kā sava darba entuziastu. Skolotāja aizraušanās ir mūzika, un mīlestību pret to viņš nodod arī skolēniem, vadot skolēnu mūzikas grupu.
