Jubileju reizēs aizvien uzvirmo atmiņu un lielāka vai mazāka nostalģijas dvesma. Arī šoreiz. Un arī man. Jo piecpadsmit gadi, kas pagāja rajona avīzītes redakcijā, nav nemaz tik mazs laiks, ja to mēro ar cilvēka mūža mēru.
Jubileju reizēs aizvien uzvirmo atmiņu un lielāka vai mazāka nostalģijas dvesma. Arī šoreiz. Un arī man. Jo piecpadsmit gadi, kas pagāja rajona avīzītes redakcijā, nav nemaz tik mazs laiks, ja to mēro ar cilvēka mūža mēru.
Daudzkārt esmu teikusi, ka šajā laika nogrieznī ietilpst tie mana mūža gadi, ko uzskatu par savu vislaimīgāko laiku. Jo tas bija lieliski — būt klāt un vidū un justies atbildīgai un līdzdalīgai vēstures brīdi, kad no jauna tapa Latvijas valsts.
Bet, atceroties “redakcijas laiku” kopumā, kad rakstīju par jaunatni, kultūru, pašvaldību darbu, kad veicu redaktores pienākumus, vispirms nāk prātā cilvēki. Ar siltumu atceros lielisko iespēju satikt, kaut nedaudz iepazīt un lasītājiem atklāt cilvēkus, kas visos laikos bijusi bagātība, — krietnus darba darītājus, amata meistarus, gudrus vadītājus, savas ģimenes un dzimtas balstus, ļaudis ar plašu interešu loku un pilsoniski aktīvu attieksmi pret dzīvi. Man patika, ka redakcijas durvis bija atvērtas ikvienam, kas domāja, ka ceturtā vara ir tieši tā, kas var palīdzēt, un bija prieks, ja tas savu reizi arī izdevās. Man prieks par Aivaru, Ventu, Ģirtu, Vinetu, Sandru, Mariku, Andrigu, kas pie mums guva pirmos priekšstatus par žurnālistiku un kļuva tai uzticīgi. Bet redakcija pati man vispirms personificējas ar redaktori Mildu Mūrnieci, jo pie viņas izgāju pirmo studenta praksi, ar žurnālistiem Ilgu Sudrabu un Jāni Locānu, kas mums bija lielisks paraugs un vienreizēji kolēģi, ar redakcijas mājas gariņu Emmu Mazjāni…
Un vēl — vienmēr manī paliks unikālais radoša darba, spalvas brālības gars un kāda nedziedināma piederības sajūta, kas savu reizi liek šodienas “Ziemeļlatvijas” žurnālistiem pateikt gan labu, gan kritiskāku vārdu, par kuru, jācer, viņi pārāk neapvainojas, jo man vienmēr ir gribējies, lai mūsu avīze ir visvislabākā.
