Kad sastapu vijciemieti Aivaru Majoru, viņš savā mājā “Vīgantēs”, vienā no istabām taisīja pamatīgu remontu. Viņš nav radis dzīvot bez darba. “Man patīk arī kaut ko izvirpot no koka, taču visvairāk tīksminos par dzelžiem,” atzīst Aivars. Viņš ar roku norāda uz lielu kokgriezumu “Vīgantes” un piebilst, ka kādu laiku blēņojies ar šādu uzrakstu gatavošanu. Lepnā šilte liecina, ka šis nav stāsts par skroderi bez biksēm vai kurpnieku bez zābakiem.Nav ar varu darāms darbsPie A. Majora ierados tāpēc, ka mani ieinteresēja no paziņām izdzirdētā ziņa, ka apkārtnes veči dažkārt pie viņa iegriežas, lai redzētu, kādā gatavības stadijā ir pēdējais mehāniķa paša konstruētais baļķu izvedējs no meža.Jautāts, kā sākās šī aizraušanās, Aivars atbild, ka bijis vēl pavisam mazs knarba, kad tēvs 1958. gadā, atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, viņu ieinteresējis dzelžu lietās. “Vispirms vizinājos tēvam līdzi. Tiklīdz kaut ko sāku saprast, apkārt visu redzot un dzirdot, tā ņēmu atslēgas un sāku skrūvēt dzelžus,” smaida Aivars. Viņš saviem draugiem saka tā – jūs braucat makšķerēt vai medīt, bet es ar tādu pašu prieku ņemos ar dzelžiem.Vīrs savu darbu uzskata par gana radošu, jo pastrādāt varot tikai iedvesmas brīžos, gluži kā dzejnieks vai mākslinieks. Dažbrīd gandrīz tumsā jāiet uz darbnīcu, kur pagalmā stāv jaunais brīnums, jo jauna ideja iešāvusies prātā vēla vakara stundā. Tas nav ar varu darāms darbs. Pašlaik jaunajā traktorā ir ielikts darbs gada garumā. Protams, ne jau strādājot diendienā.Radis strādāt pamatīgi“Pēc dabas esmu slinks cilvēks. Tiklīdz ienāk prātā kāda jauna doma, tā vienmēr iedomājos, vai nevarētu atrast kādu lielāku muļķi par sevi, kas šo darbu izdarīs. Esmu radis strādāt pamatīgi. Taisīšu gadu vai divus, bet pēc tam rokas nesmērēšu,” smaida Aivars.Jaunais verķis ir savākts no dažnedažādiem agregātiem. Vairākus zemniekam uzdāvinājuši draugi un kaimiņi. Vajag lielu izdomu, lai tos visus saliktu kopā. Šis ir Aivara trešais un lielākais mūža darbs dzelžos. Pirmais tapa 80. gados, strādājot padomju saimniecībā “Vijciems”. Mehāniskajās darbnīcās, piepalīdzot kolēģiem, tapa minitraktoriņš ar motorollera motoru. Tas bija izrādīšanā izstādē Valkas lauktehnikā. Traktoriņa liktenis nav zināms.Iesākumā – draugu dāvāti dzelžiOtrais paštaisītais traktors ir pārdots kādam vijciemietim.“Mūsdienās traktoram daļas par naudu grūti nopirkt. Vairāk nākas izlīdzēties ar to, kas kādam paziņam ir lieks. Viss sākās ar to, ka uzradās četri lieli nezināmai vajadzībai gatavoti riteņi, kas to īpašniekam Ivaram Atlācim nebija vajadzīgi. Man bija nobraukts moskvičs ar forda motoru. Dažus dzelžus uzdāvināja Laimonis Čakārnis, un tā pamazām radās ierosme kaut ko uzbūvēt,” stāsta Aivars. Viņš vēl īsti nezina, kas no tā visa sanāks, taču mierā neliksies, kamēr izdosies.Aivars atzīst, ka nav vairs tie piemērotākie gadi konstruktora darbam. “Ar to labāk ņemties jaunākam cilvēkam. Paaudzes ir mainījušās, un es tajos konstruktoros īsti vairs neiederos, taču nedomāju mest plinti krūmos. Kad patīk, strādāju, kad negribas, dzelzis nedēļām nīkst bez manis,” situāciju raksturo Aivars.Kolhozu laikos viņš arī strādāja uz traktora. Tas bija tūlīt pēc atnākšanas no dienesta armijā 1980. gadā. Tagad Aivars strādā zemnieku saimniecībā “Peņģi”, kur par tehniskajām lietām rūpējas pats kopā ar īpašnieces dēlu I. Atlāci.Drošākā esot zemes bankaA. Majora sieva skolā strādā par pavāri, meita pašlaik ir darba meklējumos, bet dēls strādā dažādus darbus Rīgā. Aivars uzskata, ka, ja var nopelnīt iztikšanai, tad viss ir kārtībā. “Man nauda nesmird. Es vairāk atbalstu beznodokļu maksājumus nekā oficiālos ar nodokļiem. Vīrieša vidējais mūža ilgums ir 62 gadi. Mūsu gaišie prāti jau konstruē shēmas, ka pensija maksājama no 65 gadiem. Siltumnīcā augušie to vecumu izvilks, bet mēs tādos apstākļos kā pašlaik pensiju nesagaidīsim,” ar sarūgtinājumu teic mehāniķis. Viņš arī bankām neuzticas. Gadījumā, ja izdotos nopelnīt ko vairāk, tad drošāka ir zemes banka – trīslitru burka un velēna virsū.Labākai nākotnei vairs neticA. Majors nepiekrīt politiķu argumentam, ka Latvija ir parādā, tātad jāmaksā visiem. “Atvainojiet, es nevienam neesmu parādā, jo ne no viena neko neesmu ņēmis. Ko pats nopelnu, to iztērēju. Kāpēc man jāmaksā par citu tēriņiem. Tie politiķi, kuri Latvijas valsti ir noveduši tik tālu, jāpiekaļ pie zemes un lai maksā,” sašutis Aivars. 90. gadu sākumā viņš nebūtu ticējis, ka notiks tā, kā ir pašlaik – viss nolaists uz grunti un latvietis latvieti gatavs apēst. Viņš atceras laiku, kad Vijciemā bija iecienīta ēdnīca, skaista kafejnīca. Tagad tie ir bomžu kakti. “Es vairs neticu labākai nākotnei. 90. gadu sākumā domāju, ka miljonārs, protams nebūšu, taču normāli pārticis cilvēks gan. Zemniekošana izputēja. Nekādi nemācēju izrēķināt, lai iegūtu pozitīvu rezultātu. Laikam vecajā skolā nepareizi mācīja rēķināt. Mani neinteresē tās krāsainās bildes, ko redz tie āži, kas tur augšā iecelti par dārzniekiem. Mēs viņiem nekad nevarēsim piepelnīt. Es no savām domām un pārliecības nekautrējos,” atzīst Aivars.
PAR AIVARU MAJORU
Ivars Atlācis: – Aivars ir īsts dzelzs vīrs, kurš spēj darīt brīnumus. Viņš no nekā uztaisa brīnumainas lietas. Reizēm viņu piesmeju, ka laiks taisīt filmu televīzijas kanālam “Discovery”. Tur jau daudz tādu dzelzs veču. Runājot īsi, Aivaram ir zelta rokas, stipri nervi un gudra galva. Var tikai apbrīnot viņa centību. Ja ko izdomājis, tad noteikti dabūs gatavu. Kopā strādājam un problēmu nekādu. Tādu džeku tikai pameklēt.Dzintars Dudelis: – Aivars ir mans labākais draugs. Labāku spečuku tehnikas lietās patiešām nezinu. Viņam patiešām ir zelta rokas uz dzelžiem un ne tikai uz tiem. Aivars ir izpalīdzīgs, nekad neatteiks padomu. Strādāju ar biezumēveli, kuru viņš gatavoja. Lieliska
