Tā nu sagadījies, ka šajā kolektīvā esmu ienākusi viena no pēdējām, tāpēc man nav tā laika atmiņu, kad par nepareizajiem vārdiem un teikumiem radošajiem darbiniekiem bija jāatskaitās modrās un vienīgās partijas līderiem.
Tā nu sagadījies, ka šajā kolektīvā esmu ienākusi viena no pēdējām, tāpēc man nav tā laika atmiņu, kad par nepareizajiem vārdiem un teikumiem radošajiem darbiniekiem bija jāatskaitās modrās un vienīgās partijas līderiem. Bet šoreiz ne par to…
Jubilejas parasti ir atmiņu pārcilāšanas laiks. Arī man ir kāds sens atmiņu mirklis, kas stāsta par pirmo tikšanos ar laikrakstu, kuru tagad dēvēju par savējo.
Man Smiltenē ir savs koks, kuru esmu pasargājusi, pateicoties mūsu avīzei. Tolaik tai bija cits vārds un tajā strādāja cita paaudze, bet es, mazs skuķēns, rakstīju redakcijai vēstuli, kurā lūdzu sargāt bērzu. Bērna maksimālismā nevarēju vienaldzīgi noraudzīties, kā pie dzīva koka stumbra katru dienu tiek bērti gailoši izdedži. Laikraksts manu vēstuli nopublicēja, noreaģēja arī tā uzņēmuma vadība, un bērzs savu lapotni plaucē vēl šodien.
Aizskrējuši vairāki gadu desmiti, bet joprojām, kad dodos garām savam bērzam, mēs viens otram pamājam.
Ja atklāti, tad to dienu maksimālisms joprojām uzjundī asinis, un arī izvēlētā profesija neļauj vienaldzīgi noskatīties, ja atkal kādam uz saknēm tiek bērtas karstas ogles…
