Pašcieņa un labvēlība pret dzīvi – tā varētu raksturot visus deviņus cilvēkus, kuri skatās no plakātiem akcijā “No vēža nav jābaidās, vēzis ir jāārstē. Mēs uzvarējām.
Pašcieņa un labvēlība pret dzīvi – tā varētu raksturot visus deviņus cilvēkus, kuri skatās no plakātiem akcijā “No vēža nav jābaidās, vēzis ir jāārstē.
Mēs uzvarējām. Tu arī to vari!”.
Beidzot Latvijā ir ne tikai statistika par aizvien augušu ļaundabīgo audzēju skaitu, bet arī cilvēki, kuri ir to pieveikuši. Angliski viņus tā arī sauc – “surviver” jeb izdzīvojušie.
Novērtēt dzīvi kā galveno
“Vēzis nav tik svarīgs kā cilvēka dzīve, nav pelnījis, ka viņa dēļ iegrimst savās problēmās. Es nevienu dienu neesmu sēdējusi mājās. Es jau nodaļā, pēc operācijas, aizgāju pie sociālās darbinieces,” viens no veiksmīgas cīņas stāstiem ir Inārai Gerasimovai. Neļaujot nogrimt sevis žēlošanā, viņa tā arī saka – tu esi pasaules naba, tava dzīve ir galvenais. Dzīvo!
“Par to ir skaļi jākliedz, nevis jāieraujas stūrītī. Katrs viens neko nepanāks, bet visi kopā varam likt runāt par problēmām, kas apgrūtina ikdienu, varam iet un runāt, lai cilvēki nebaidās,” uzskata Mārīte Vilcāne. Vispirms jau lai nebaidās iet pie ārsta pārbaudīt savu veselību – Latvijā vairāk nekā puse ļaundabīgo audzēju tiek atklāti novēloti, kas attiecīgi pasliktina atveseļošanās izredzes. Taču jebkurā gadījumā dzīve ir tā vērta, lai cīnītos.
“Ārstēt onkoloģiju ir dārgs prieks. Jo ātrāk atklāj, jo lētāk valstij, jo labākas prognozes pacientam, jo labāk visiem. Ir, piemēram, viens kurss, kas maksā trīs tūkstošus latu. Un pretī trīs mēneši dzīves. Vai tas ir tā vērts, man jautā. Bet tās ir citas vērtības. “Es redzēju, kā mans bērns sāka iet skolā”, “man piedzima pirmais mazbērns” – tā ir cita attieksme pret dzīvi. Un ja ir atbalsts ģimenē, tad nevajag nekādu papildu imunoterapiju,” norāda Anna Krilova, Liepājas “Piejūras slimnīcas” Onkoloģijas klīnikas vadītāja.
Iegūst vairāk nekā zaudē
Olga Smirnova joko, ka pirms saslimšanas viņa par vēzi zinājusi tikai tik daudz, ka tas nevar notikt ar viņu. Pirmajā šokā ir viegli noticēt, ka dzīve beigsies tūlīt un tagad. Tieši zināšanas par izveseļošanos, sekmīgu ārstēšanu, galu galā – dzīves kvalitāti, ir tās, kas iedrošina un spēcina. Piemēram, Veronika Reinerte operāciju pārcieta pirms 17 gadiem, cilvēkiem dzīve pēc operācijas turpinās arī 25 gadus un vairāk. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tā, cik ātri ir atklāts audzējs. Un kritiskā robežšķirtne ir pirmie pieci gadi. Veronika uzskata, ka palikusi dzīva tikai tāpēc, ka laikus gājusi pie ārsta.
“Drīz būs apritējuši četri gadi kopš operācijas. Šajā laikā esmu izdarījis secinājumus gan par zaudējumiem, gan par ieguvumiem. Nešauboties varu teikt, ka ieguvis esmu ievērojami vairāk nekā zaudējis. Jā, protams, es vairs nevaru ar draugiem pavadīt laiku, dzerot alu vai garlaikojoties gulšņāt jūrmalā un sauļoties. Arī pirtīs nevaru iet, un liegti man vēl ir arī citi sīkumi. Taču tas tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar to, ko es šajā laikā esmu ieguvis. Es vairs nepievēršu uzmanību sīkumiem. Iemācījos negatīvajā saskatīt pozitīvo. Es redzu un saprotu lietas, par kurām agrāk neaizdomājos,” atzīst Ģirts Maizītis, viens no portāla “Draugiem.lv” komandas. Viņš ir viens no pirmajiem onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” biedriem, pats akciju sākumā vērtējis skeptiski, domājis, ka tā nekad neizdosies Latvijas apstākļos. Bet piekritis fotografēties viens no pirmajiem.
Neķer kreņķi, bet nepazaudē sirdi
“Domājot par to, kāpēc saslimu, aizprātojos, ka viens no iemesliem varētu būt – es pārāk daudz visu ņēmu pie sirds. Toties tagad visu nebūtisko laižu pāri galvai, neķeru kreņķi, kur tā nav. Esmu sapratusi, ka dzīve ir skaista,” saka Aira Starķe, kura savulaik nesamierinājās ar dakteru teikto, ka viņai ir mastopātija. Aizgāja pie onkologiem, kuri atklāja audzēju pirmajā stadijā. Aira dejo no trīs gadu vecuma, deju kolektīvā ir arī viņas vīrs. Kad Aira pēc operācijas atkal kāpa uz skatuves, visi dejotāji veltīja viņai aplausus. Otra sirdslieta Airai ir dārzs.
“Ir jādomā, ko ēd, kā dzīvo. Vēzis mīl augstu sievišķo hormonu – estrogēnu – līmeni. Hormoni tagad ir visur – kosmētikā, pārtikā. Hronisks stress arī ir veicinošs faktors,” norāda A. Krilova. Cilvēki joprojām nevēlas iet pie ārsta pat pirmo simptomu gadījumā, tāpēc apmēram pusē gadījumu dažādus vēža veidus atklāj trešajā un ceturtajā, tas ir, pēdējā stadijā.
Latvijas modelis saskaņā ar Eiropas Padomes rekomendācijām tiek uzskatīts par neefektīvu agrīnai audzēju diagnostikai un nenodrošina ielaistības un mirstības rādītāju uzlabošanos valsts mērogā. Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra šomēnes ir vērsusies Veselības ministrijā ar priekšlikumu izveidot aģentūrā atsevišķu Skrīninga nodaļu, kas cita starpā arī izsūtīs atgādinājuma vēstules mērķgrupu iedzīvotājiem ar atgādinājumu ierasties uz pārbaudēm.
