Brīvdienās vakara pusē, braucot mājās ar satiksmes autobusu, mani iemidzināja nemainīgā meža ainava aiz loga un vienmuļais ceļš. Pēkšņi autobusa šoferis strauji nobremzēja un noklusušie pasažieri nemierīgi sarosījās. Izrādās, šoferis tumsā pieturā nebija ieraudzījis brauktgribētāju. Pie sevis bubinādams, viņš atvēra durvis un diezgan dusmīgi sakņupušajam večukam pateica, ka ir pēdējais laiks iegādāties atstarotāju un to piestiprināt redzamā vietā. Tāds pats scenārijs atkārtojās arī nākamajā pieturā. Šis bija gadījums, kas arī man atgādināja šoruden atkal pie somas roktura pielikt mazo atstarojošo bļembuku. Pēc pulksteņa pārgriešanas par stundu atpakaļ mājās no darba sanāk iet jau pustumsā, un diemžēl ne visas gājēju pārejas pilsētā ir pienācīgi apgaismotas. Šonedēļ rit skolēnu rudens brīvlaiks, bet jau pirmdien uz ielām atkal parādīsies bērni, tāpēc šoferīšiem nāksiet būt daudz vērīgākiem. Visvieglākais jau ir nosodīt agresīvos un neuzmanīgos vadītājus, bet vai paši gājēji bez atstarotājiem neizsauc uz sevi uguni un nepakļauj nāves briesmām arī auto vadītājus? Vai tiešām mēs sevi nemaz nemīlam, lai tik vieglprātīgi izturētos pret dārgāko, kas mums ir – dzīvību? Par to der aizdomāties ne tikai laukos dzīvojošiem, bet arī pilsētniekiem.
