Aizvadītās nedēļas ceturtdienas rīts atnāca ar traģisku vēsti par 20 gadus veca jaunieša mirstīgo atlieku ar vardarbīgas nāves pazīmēm atrašanu Valkā, Rūjienas ielā, pie atkritumu urnām. Pēc neoficiālas informācijas, jaunietis ir brutāli nodurts ar vairākiem naža dūrieniem vēderā un mugurā, bet no kā ir iestājusies nāve, vēl noskaidros tiesu medicīniskā ekspertīze. Pašlaik šis notikums vietējā sabiedrībā tiek pārspriests un aprunāts. Taču mani nepamet sajūta, ka šis gadījums ir pierādījums vietējās sabiedrības vienaldzībai un valdošajai attieksmei, ko tik trāpīgi raksturo visiem labi zināmais teiciens “Ne mana cūka, ne mana druva”. Nespēju noticēt, ka neviena dzīva dvēsele tik apdzīvotā vietā kā Rūjienas ielas mikrorajons, neko ne dzirdēja un neredzēja. Iespējams, ja naktī, kad esot noticis skaļš kautiņš, kāds būtu aizdomājies piezvanīt policijai, pieļauju, ka puisis būtu izglābts. Pilsēta ir maza, visu visi redz un dzird, tāpēc nav nemaz jābūt īpaši ziņkārīgam, lai uzzinātu notikušā nianses. Turklāt sociālās vietnēs šis gadījums tiek apspriests īpaši “karsti”, tāpēc radies iespaids, ka nevienu šī slepkavība (sauksim lietas īstajos vārdos) nav atstājusi vienaldzīgu. Tikai ko tas vairs līdz? Kā tālāk dzīvot vecākiem, kuriem līdz ar dēlu būs jāapglabā visas cerības un sapņi, kā tālāk dzīvot vainīgā vai vainīgo (to arī noskaidros policija) tuviniekiem, kuriem savs bērns būs jāpavada uz cietumu. Kā tālāk dzīvot draugiem un klasesbiedriem, kuriem pēkšņi tik brutālā veidā atņemts draugs? Domājot par to, visvairāk mani satrauc, ka mūsdienās jauniešiem neko nenozīmē, pats dārgākais, kas vien var būt, – dzīvība, ja var tik vienkārši stulba sadzīviska strīda dēļ, kas it kā saistīts ar greizsirdību, beigties ar naža dūrieniem un dzīvības atņemšanu sāncensim.
