Ar mums notiek tas, ko paši izvēlamies, – tas, kur dzīvojam, ko darām, kā iztiekam. Par šo vienkāršo patiesību nesen pārliecinājos kārtējo reizi, braucot pa Valkas novada Zvārtavas pagastu, tiekoties ar vietējiem ļaudīm, uzklausot viņu domas un viņu dzīves stāstus.
Tā ir žurnālista darba priekšrocība, jo ne jau kuram katram svešiniekam cilvēki atvērs savu māju durvis un sāks atbildēt uz viņa uzdotajiem jautājumiem. Un priekšrocība tā ir tāpēc, ka šādas sarunas bagātina, jo katram sarunas biedram ir ko teikt, ir sava pieredze, ar ko dalīties pārdomās.
Nezinu, cik daudzi no jums, kuri lasa šīs rindas, ir bijuši Zvārtavas pagastā, tai skaitā šā pagasta ciemā Kalnaine. Paši vietējie stāsta – sabiedrībā ir izveidojies viedoklis, ka viņu pagasts ir teju nekuriene. Tas, kāpēc rakstu šo sleju, ir, lai pateiktu, ka Zvārtavas pagasts, neraugoties uz savu pat ļoti nomaļo atrašanās vietu no pilsētām, nekāda nekuriene, pēc manām domām, tomēr nav, jo, lai cik maz tur būtu darbavietu, arī šajā pagastā, tāpat kā citviet, dzīvo un strādā čakli cilvēki un kopj savus īpašumus, lai pašiem un viesiem būtu patīkami. Braucot cauri pagastam, lielceļa malās ir iekopti lauki, ganībās izvesti govju ganāmpulki. Pie mājām nopļauti zālieni, dārzos un pagalmos zied puķes. Patīkams pārsteigums man, piemēram, bija daudzdzīvokļu māja “Rožkalni” pie Mierkalna tautas nama, – četri vienīgie palikušie nama iedzīvotāji iekopuši mājas apkārtni kā mazu oāzi ar puķēm, košumkrūmiem un maziem vides dekoriem. Un, protams, pats tautas nams lielu koku paēnā ir kā konfekte, ar jaunu jumtu vētras norautā vietā.
Būtu tikai vairāk cilvēku, kas nāktu uz tautas namā rīkotajiem pasākumiem, nopūšas vietējie. Tā gan patiesi ir liela Zvārtavas pagasta problēma, lai šis lauku apvidus nākotnē nekļūtu par tuksnesi. Teritorija pagastam ir liela, taču reāli tur dzīvojot tikai aptuveni 200 cilvēku. Turklāt nākotnē iezīmējas tendence, ka šis skaitlis varētu samazināties.
Vietējie stāsta, ka cilvēki no Zvārtavas pagasta aizbrauc darba meklējumos, pārceļas uz pilsētām, mājas paliek tukšas. Pagasta saimnieciskās dzīves balsts ir vietējās zemnieku saimniecības, taču, kas notiks, kad to saimnieki, vidējās paaudzes cilvēki, sasniegs pensijas gadus? Vai viņu bērni pārņems un turpinās vecāku darbu? “Es saviem bērniem tādu smagu darbu nenovēlu,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” atklāti atzīst viena no pagasta zemniecēm.
Taču tajā pašā laikā pagastā brīvas lauksaimniecībā izmantojamas zemes gandrīz nav, bet, ja ir, tad īpašnieks par to prasa lielu cenu. Tas savā ziņā ir labs rādītājs tam, ka interese par šo apvidu ir, un, kamēr vien tur dzīvos un strādās zemnieki, Zvārtavas pagasta zeme neaizaugs. Galu galā nav nozīme apdzīvotības blīvumam, ja tie “pēdējie mohikāņi” labā nozīmē tur rūpi par savu sētu, savu saimniecību un pagastu kopumā.
