Latvijas simtgades priekšvakarā SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” aprūpes nodaļā apciemoju Eleonoru Blumbergu, kuras dzīves līkloči ir kā vēstures grāmata – dažbrīd skarbi, asaru pielieti, apbrīnas un cieņpilnas vērti, kas ir pamats dzīvei, kādu dzīvojam. Eleonoras kundze jeb, kā viņu pansionātā citi mīļi dēvē, Noriņa, ir kā Latvijas jaunākā māsa. Sirmā māmiņa 14. oktobrī nosvinēja 95 gadu jubileju, taču ir ņipra un vieda, svētkos sapošas gluži kā Latvija tiek ietērpta novembrī – sarkanbaltsarkanos toņos.
Nākamajā vasarā būs divi gadi, kopš Eleonora dzīvo pansionātā Smiltenē, te viņa ir radusi māju sajūtu un priecājas par cilvēkiem sev līdzās. “Visi, kā sievietes, tā vīrieši, pret mani izturas labi un laipni. Satiekot sauc par Noriņu. Kopš bildes avīzē mani ievēro. Šeit patiešām labi jūtos, ar Laumu (istabiņas biedreni – red.) labi satiekam, esmu siltumā un aprūpēta. Esmu priecīga. Ciemos atbrauc mazmeitiņa Santa. Viņa arī šorīt ieradās, palīdzēja saposties un uzkrāsoja man lūpas,” mirkli pirms fotografēšanās saka seniore.
Daudz skaudrāka bija Eleonoras jaunība, viņa piedzīvoja represiju otro vilni, 1949. gada 25. martā tiekot iemesta lopu vagonā un kopā ar mammu un māsu deportēta uz Sibīriju.
– Dzīves laimīgākie gadi jums saistās ar Ranku, kura ir jūsu bērnības zeme?
– Esmu no Latvijas ziemeļaustrumiem. Piedzimu Viļakas slimnīcā, kur šobrīd arī ir ierīkota sociālās aprūpes nodaļa. Tolaik mans tētis strādāja par feldšeri, tāpēc dzīvojām slimnīcas dzīvoklī. Man bija divas māsas, kas tagad jau ir tai saulē. Mācījos Viļakas Valsts ģimnāzijā, kas pirmsākumos bija kā humanitārā tipa ģimnāzija. Iestājoties skolā, bija krievu valdība, bet pabeidzot – vācu laiki. Tad vāciešus otrreiz padzina krievi, tad jau visādi gāja – diezgan briesmīgi. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas gribēju iestāties māsu skolā, bet kara apstākļu dēļ to neļāva vecāki.
Sāku strādāt Viļakas slimnīcas kantorī, bet vēlāk kaut kādā veidā tiku pagasta valdē, kur mēs bijām trīs – es, sekretāre un priekšnieks. Kad Viļakā darba vairs nebija, kopā ar mammu un māsu devos uz Cēsīm, kur paziņa mani iekārtoja Cēsu mežrūpniecības kantorī. Sākumā strādāju par sagādnieci, tad par kasieri visiem 12 iecirkņiem. Taču tad pienāca liktenīgais 1949. gada 25. marts, kad tikām izsūtītas.
– Kā jūs atcerieties šo dienu, kas mainīja visu jūsu dzīvi?
– Tā bija saulaina un skaista diena bez sniega. Mēs ar māsu no rīta bijām aizgājušas uz veikalu. Atpakaļceļā pamanījām, ka pagalmā rosās karavīri. Paguvām iemukt vienās mājās, kur dzīvoja divi vecīši. Viņi saprata, kas notiek, un paslēpa mūs aiz durvīm. Tomēr karavīri to bija redzējuši no pagalma un nāca pakaļ. Man tolaik bija 25 gadi. Atceros, ka lika parakstīties. Jautāju vīriem, kas bija bruņojušies durkļiem un šautenēm, kur mums jādodas, viņi vien noteica, ka tiksim pārvietotas uz citu dzīvesvietu. Mājas saimniece iedeva līdzi maizīti, jo nekā cita viņai nebija. No Cēsīm kuzavā mūs veda uz Lodes staciju. No skolas tika paņemta vēl kāda meitene, kas raudāja visu laiku. Tā ir abu slaveno brāļu Andreja un Jura Žagaru mamma Vija Žagare. Tālāk no Lodes stacijas mūs lopu vagonos veda līdz Tomskas apgabalam, līkumā saskaitīju 42 vagonus. Tajā bija viena telpa, kuras kaktā bija nolikts spainis, nekur ārā mūs nelaida. Tomskā mums bija jāpadzīvo kāds laiks, līdz atsalst Obas upe, pa kuru tālāk mūs veda divstāvu laivās. Nokļūstot galā, pakaļ atbrauca uzpircēji, skatījās, kas ir jaunāki un stiprāki. Mani, māsu un mammu paņēma kopā uz Krupskajas kolhozu. Tur nostrādāju gadu, tad bija jādodas atpakaļ uz Tomsku, kur satiku Jadvigu Miezīti, kas kļuva par labu manu draudzeni. Viņa tur iepazinās ar savu vīru Gunāru un es ar savu Jāni.
Apstākļi bija šausmīgi, nebija, kur palikt pa nakti, nebija, ko ēst. Krievi bija izsūtīti ātrāk un jau sabūvējuši mājiņas. Tajā vakarā viņi bija izkurinājuši pirti un izvārījuši kartupeļus ar visu mizu. Uzlika čuguna podiņā un mūs pamieloja. Tie krievi, kas bija izsūtījumā, ir ļoti labi cilvēki.
Mani paņēma darbā par brigadieri, pa dienu bija jāpieiet pie katra strādnieka un bērna, bet vakarā jāuzraksta uz tāfeles, cik katrs bija padarījis. Visgrūtākais periods bija tad, kad lika strādāt celtniecībā.
– Vai Sibīrijā ilgojāties pēc mājām?
– Mums bija jārok pamati bērnunamam. Rakām metru dziļas bedres, kad jau bija izrakti kādi piecdesmit centimetri, sākās sarkanais māls, kurš salā nekrita nost no lāpstas. Bedrēs ar skaliem iekūrām uguni, lai māls izkustu. Tas bija laiks, kad par Latviju vairs nedomāju, biju tik notrulināta un vienaldzīga. Nekas nebija prātā, tik zināju, ka jāiet un jādara. Tā tur bija, ja izdzīvosi – izdzīvosi, ja ne, tad ne. Tie ir tālie ziemeļi, kur četrdesmit grādu salā bija jāstrādā. Kad nospļāvās, siekala sasala.
Kādu laiku dzīvojām bunkurā, kamēr uzcēla tādu garu baraku, kur mitinājās ap 12 ģimeņu.
Taču Sibīrijā iepazinos ar savu vīru Jāni Blumbergu, svešumā 1953. gadā piedzima arī mūsu pirmais dēls Ivars, otrs ‒ Alfrēds ‒ jau Latvijā. Jānis izsūtījumā uzcēla māju ar trim istabiņām, es vēl palīdzēju baļķus nest. Man tepat istabiņā glabājas bilde ar mūsu mājiņu.
– Ceļš uz zemi laimīgo jums bija kopā ar mūža mīlestību?
– Vienā dienā mums ar Jāni atdeva pases, lika parakstīties, ka esam atbrīvoti un varam braukt projām. Kad pēc astoņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem atgriezos dzimtenē un izdzirdēju latviešu valodu, es raudāju stipri un skaļi. Tur, ziemeļos, nebija ne televizora, ne radio, nekur nedzirdēja latviešu valodu. Atceroties to, man sāp sirds – kaut nevienam Latvijā vairs nebūtu jāpiedzīvo tādas šausmas kā mums (stāstot Eleonora raud – redakcijas piezīme).
Mēs aizbraucām uz Ranku, kas ir vīra dzimtā puse. Mamma ar māsu Latvijā atgriezās tikai pēc trijiem gadiem. Mammīte arī Rankā nomira. Dzīvojām dzīvoklī, kas atradās mājā starp bērnudārzu un pils dīķi. Vienu laiku nevarēju atrast darbu, bet tad tiku strādāt kopmītnēs, divdesmit gadu biju komandante.
Vīrs nomira 63 gadu vecumā, paliku viena un līdz šai dienai man nav bijis neviena cita vīrieša. Mēs laulībā dzīvojām saticīgi, Jānis bija labsirdīgs, nevienam ļaunu nedarīja. Kad viņa vairs nebija, turpināju dzīvot tajā pašā mājā. Ar laiku mainījās kaimiņi, bet vecie pēc gadiem brauca apraudzīt, kā man klājas, kā izskatos.
Kļūstot vecākai, saslimu, tad daktere vairs neļāva dzīvot vienai. Pēc slimnīcas aizgāju pie jaunākā dēla, bet vecākais vēlāk aizveda pie sevis. Mana dzīve ir bijusi raiba visu laiku. Vairāk kā gadu esmu pansionātā. Tuvojas valsts svētki, ceru, ka pie mums arī notiks kāds koncerts. Latvijai simts! Tas skan un arī ir īpaši, kaut tikai iedzīvotāji to spētu novērtēt. Tagad mēs savās mājās varam dzīvot mierā. Un, ja vien paši strādāsim, mums visiem būs laba dzīve. Kurš negrib strādāt vai ir par slinku, tas laimi aizbrauc meklēt prom no savas zemes. Es to nespēju iedomāties, sāp sirds. Vairs nekad nebrauktu prom no Latvijas, ja vien mani važās nesaslēgtu un ar varu neaizvestu. Latvija ir manas mājas un mūžam tādas paliks. Lai to izdodas izjust sirdī katram Latvijas iedzīvotājam!
