Mēs jums ņemsim nost, bet sev dosim vairāk. Apmēram tā var raksturot pašu pēdējo parlamenta likumdevēju un viņu pārstāvētās valdības izgājienu pret inflāciju.
Mēs jums ņemsim nost, bet sev dosim vairāk. Apmēram tā var raksturot pašu pēdējo parlamenta likumdevēju un viņu pārstāvētās valdības izgājienu pret inflāciju.
Proti, nedēļas sākumā finanšu ministrs Oskars Spurdziņš paziņoja, ka jāsākot nopietni apsvērt turpmāko algas palielināšanu strādājošajiem iedzīvotājiem. Tagad algas ik pa laikam palielinot, bet tas veicina inflāciju. Pēc ministra domām, algas jāiesaldē, tad arī preču un pakalpojumu cenu celšanās apstāšoties. Nedrīkstot cenu pacelt arī elektrībai un gāzei.
Tajā pašā laikā Saeima saviem darbiniekiem nākamgad prēmiju fondu plāno palielināt 15(!) reižu līdz 350 tūkstošiem latu. Lielākas kļūs arī parlamenta deputātu algas, kuru aprēķināšanai ir izveidota visai viltīga formula – vidējā alga jāreizina ar koeficientu 3,2. Pēc Saeimas Saimnieciskās komisijas priekšsēdētāja Viļņa Breša aprēķiniem, nākamgad vidējā alga palielināsies par 18 procentiem, tātad gluži glīta summa nāks klāt arī parlamentāriešu atalgojumam.
Valdībai tiešām jājūtas satrauktai, jo inflācija ir sasniegusi jau 10 procentus. Tās apturēšanā, izrādās, nav līdzējuši valstsvīru uzkombinētie un plaši izreklamētie birokrātiskie sarežģījumi kredītu saņemšanā.
Šķiet, arī cerība, ka algu iesaldēšana vai elektrības un gāzes cenu kāpuma apturēšana varētu būt izšķirošais trieciens inflācijai, ir baltiem diegiem šūta. Kā zināms, Latvijas preču tirgotājiem ir diezgan īpatnēja loģika, kas ne vienmēr sakrīt ar ekonomikas likumiem. Uz to kādā no intervijām savulaik jau norādīja naftas biznesmenis Jūlijs Krūmiņš. Kad sākās tikai runas par iespējamo naftas cenu celšanos, benzīna tirgotāji ļoti savlaicīgi pacentās pacelt degvielas cenas, bet, kad naftas cenas kritās, pat nedomāja benzīnu piedāvāt lētāk. Cita starpā, cienījamais finanšu ministrs benzīna cenu iesaldēšanu līdztekus gāzes un elektrības cenu apturēšanai piemirsa pieminēt, kas ir ļoti būtiski. Arī citu preču vērtība tika paaugstināta uzreiz pēc baumu parādīšanās par to sadārdzināšanos, kad vēl reāla pamatojuma to darīt nebija. Maz ticams, ka cenas tikpat ātri saruks pēc algu iesaldēšanas. Iznākumā cietīs vienkāršie vēlētāji, kuriem cits nekas neatliks, kā savilkt jostas un neskatīties uz lietām, kas nebūs gluži visnepieciešamākās preces. Tāda situācija galīgi nav pieļaujama no Eiropas Savienības pamatnostādņu viedokļa, kurās cilvēka labklājība ir izvirzīta kā viens no galvenajiem mērķiem.
E. Bresis apgalvo, ka prēmijas palielinātas tādēļ, lai latviešu parlamentāriešu atalgojums kļūtu konkurētspējīgs. Brīnums gan, kā deputāti vairākus gadus nav iedomājušies par pilsoņu algu konkurētspēju! To viņi nemanīja pat tad, kad cilvēki no Latvijas sāka masveidā aizbraukt uz Īriju. Ja īstenosies finanšu ministra nodoms, aizbraucēju būs vēl vairāk, līdz mūsu zeme paliks par darbnespējīgu valsti, kurai vajadzēs injicēt glābējzāles – viesstrādniekus.
Inflācija nevar izzust, ja vienai daļai samazina pirktspēju, bet citiem to daudzkārt palielina. Tas mūsdienu iekšpolitikā notiek pat sīkumos. Saeimas deputātiem ar “konkurētnespējīgām” algām, sākot rudens sesiju, valsts katram uzdāvināja portfeli, pilnu ar kancelejas precēm, par 40 latiem. Tā kā ir 100 deputātu, tad 4000 latu budžetā pagalam. Acīmredzot parlamentārieši nezina to, ko zina bērni un viņu mammas – ja neiznāk no algas, rakstāmlietām skolai naudu var nopelnīt mežā ogojot un sēņojot. Bet kur nu tautas izredzētajiem par to aizdomāties, ja visu nosedz valsts – tā dāvina ne tikai rakstāmlietas, bet sedz arī transportizdevumus, īres maksu par dienesta dzīvokļiem un kompensē telefonsarunas, kas, kā rāda atklātībā nokļuvuši fakti, nemaz tik tīras nav.
Kādreiz kāds amerikānis teicis – ja man ir labi, tad man vienalga, vai prezidents ir miljonārs vai miljardieris. Latvijā cilvēkiem tas vēl nevar būt vienalga.
