Ne cik sen tos latviešus, kuri aizbrauca strādāt uz ārzemēm, uzskatīja savā ziņā par nodevējiem. Savukārt šodien aizbraucējus dēvē par visīstākajiem patriotiem, jo viņi, būdami bezdarbnieki, nesēž valstij un kakla un netērē jau izkurtušo sociālo budžetu. Diezin vai aizbraucēji domā tik augstās kategorijās, jo viņu galvenais dzinulis svešumā ir nopelnīt iztiku sev un ģimenei. Ja savā Latvijā to vairs nevar izdarīt, tad ikvienam cilvēkam tā ir personīgā traģēdija. Lai gan vairākums no aizbraucējiem godprātīgi maksājuši nodokļus, valsts šajos laikos vairs nespēj sociāli aizsargāt savus iedzīvotājus. Gluži pretēji – valdība nervozi un haotiski spriež par jaunu nodokļu ieviešanu. Šonedēļ būs zināms, vai ieviesīs jauno īpašuma nodokli. Pirms tam gan tiekam mierināti, ka par mājokli vai zemi nebūs jāmaksā vairāk kā pieci lati. Tomēr arī tā ir naudas summa, kas no debesīm nenokrīt. Pilnīgi saprotu tos, kuri, zaudējot darbu, lamā valdību. Joprojām nav sācis piepildīties Aināra Šlesera pirmsvēlēšanu kampaņas solījums Rīgā četru gadu laikā izveidot 50 tūkstošus darba vietu. Diemžēl arī galvaspilsētā valda totāls bezdarbs, tāpēc aktīvie darba meklētāji vairs pat nemēģina tur meklēt iespēju nopelnīt. Un lauku iedzīvotājiem, kuru dzīvesvietā atrast darbu nav pat vismazākās cerības, ir vienalga, kurp braukt – vai nu uz Rīgu, vai tuvējām ārzemēm. Galvenais dzinulis ir maizes rieciens.
