Jērcēnieši atzīst, ka pagastā arvien skaistāka kļūst Ķeižu puse, kas agrāk nešķita īpaši pievilcīga.
Jērcēnieši atzīst, ka pagastā arvien skaistāka kļūst Ķeižu puse, kas agrāk nešķita īpaši pievilcīga. Pašvaldības deputāti uzskata, ka ciematiņā laimējies ar vairākiem ienācējiem, kuri pamestas sētas ir pārveidojuši līdz nepazīšanai. Tāda ir arī Meikšānu ģimene, kura pilnībā atjaunojusi “Rožkalnu” mājas un apkārtni.
Protams, arī vairāki Ķeižu pamatiedzīvotāji ir prasmīgi sakopuši savas saimniecības, bet dažas ēkas gados veci cilvēki bija atstājuši, un tās laika gaitā ieauga zālēs un krūmos.
Māra un Juris Meikšāni ar vienas tādas sētas nolaisto un aizaugušo apkārtni cīnījās apmēram piecus gadus. Tagad iebraucēji viņu mājas pagalmā nespēj novaldīt sajūsmu un nereti mazliet skaudīgi nosaka, ka te nu gan ir skaisti un arī viņi tādā vietā labprāt dzīvotu. Saimnieki, to dzirdot, pasmaida, jo tikai viņi zina, ko pārdzīvojuši un kādus pūliņus ieguldījuši, lai māja un tās apkārtne priecētu sirdi.
“Nav svarīgi, kādā vietā māja atrodas. Tās apkārtējā ainava ir tāda, kādu to grib sētas saimnieki,” saka Māra Meikšāne.
Viņa piebilst, ka pagalma labiekārtošanā viņas paveikto nevarot atšķirt no vīra padarītā, jo viņi viens otru papildinot. “Es vairāk rūpējos par puķēm, bet Juris par zāles appļaušanu un tiem pienākumiem, kur vajadzīga vīrieša gudrība un prasme,” saka M. Meikšāne.
“Rožkalnus” nopirka viņu meita, kura tagad dzīvo un strādā ārzemēs, lai vecākiem pensijas gados būtu sava māja. Vēroju plašo un gludo mauriņu aiz dzīvojamās mājas un klausos saimniecē, kura stāsta, ka agrāk te bijušas egles un vecs ābeļdārzs. Tas gan ar savu necaurredzamību drīzāk atgādinājis džungļus. “Nozāģējām egles un vecās ābeles. Atstājām tikai vienu, jo nav labi no iepriekšējā pilnīgi visu likvidēt. Sākumā trūka arī ūdens, jo sausā laikā akā tas ātri izsīka. Kad pie mums pieteicās atbraukt ciemiņi, lūdzām, lai viņi paši sev līdzi ņem ūdeni. Tagad esam izveidojuši dziļurbuma aku. Šīs ieceres īstenošana mums dārgi maksāja, bet tagad ūdens pietiks visam mūžam. Ziemā pēc lieliem sniegiem un puteņa esam ar lāpstām rakuši izeju līdz patālajam lielceļam. Vārdos grūti aprakstīt, kāds darbs te ieguldīts, lai mēs varētu justies labi. Lūk, tepat ap veco pagrabu bija saaugušas nātres. Tagad acis priecē ap to iestādītās samtenes, bet es sešas reizes pārstādīju puķes, jo nātres un nezāles neparko negribēja padoties, turklāt tās nežēloja arī sals,” stāsta M. Meikšāne.
Tagad saimnieki ir uzcēluši pirti, dzīvojamai mājai izveidojuši lielisku ārpusi un labiekārtojuši telpas. Īpaši skaista ir ēdamzāle, kuru grezno masīvs un garš koka galds. Juris stāsta, ka ēku būve un remonts prasījis daudz pārdzīvojumu, jo ne vienmēr atbraukušie celtnieki bijuši prasmīgi meistari. Liels bijis pārdzīvojums, uzzinot, ka pirts celtniecībā pieļauts brāķa darbs. “Tomēr ar visu esam tikuši galā, jo kaut ko atstāt neizdarītu arī nespējām,” apliecina J. Meikšāns.
Saimniece piekrīt, ka citādāk nemaz nevarēja, jo tā ierasts dzīvot — ap sevi visu uzturēt skaistu un tīru. “Tā nav mērķtiecība, jo es savā dzīvē mērķus vairs neizvirzu. Cilvēkam tie ir ļoti relatīvi. Kādreiz man sapnis bija plaša, skaista ēdamistaba ar lielu galdu, pie kura varētu apsēsties visa ģimene. Nu šis mērķis ir sasniegts, bet bērni devušies pasaulē. Otrs sapnis man bija uzcelt pašai savu pirti. Nu tā ir, bet veselība neatļauj karsēties. Jādzīvo ik dienu tā, kā vēlies, bet man skaista vide patīk,” apliecina M. Meikšāne.
