Sestdien, stāvot rindā Valkas tirgū, pārmiju dažus vārdus ar kādu pilsētā pazīstamu dakteri. Viņš sacīja, ka pašlaik medicīniskās aprūpes izmaiņas valstī ir balstītas uz ārstu un, nenoliedzami, arī uz pacientu kauliem. Kur nu vēl precīzāk formulēt? Jāpiebilst, ka šis ārsts pārējo amata brāļu vidū neizceļas ar mediķu vidē tik populāro melno humoru. Tātad situācija patiesi ir nopietna, un to apliecina daudzo slimnīcu slēgšana, pataloģiskais finansējuma samazinājums medicīnai. Ja nekas no plānotā nemainīsies, tad jau pēc pāris mēnešiem mums būs liegta pat neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ko darīt slimniekiem? Ietīties baltā palagā un lēnām rāpot uz kapu pusi. Kāpēc lēnām? Lai valstī neizceltos panika. Tā, lūk, vēsta rindas no kādas savulaik populāras armēņu radio anekdotes, par kuru šodien smiekliņš nenāk. Daudzi no mums nesaprot, kas šobrīd valstī notiek. Un ne jau tikai medicīnā. Tie, kuriem ir darbs, nejūt īpašas izmaiņas, jo ārēji it kā nekas nav mainījies – skolnieki joprojām bauda brīvdienas, dodas uz vecāku apmaksātām vasaras nometnēm un nejūt to, kas nodarbina bērnu aprūpētāju prātus, jo īpaši valsts nolīgtos cilvēkus – ja nu mani saīsinās, manu amatu likvidēs? Visskarbāk ir tad, ja darbu zaudē abi. Mazpilsētā atrast jaunu pelnīšanas veidu ir gandrīz neiespējami. Sociologi un psihologi sludina, ka krīze ir jaunu iespēju laiks. Viņu augstajās skolās gūtās teorijas neapstiprinās. Vismaz mazpilsētās šādus piemērus neredzu. Arī laucinieki par medicīnas pakalpojumiem prasītās summas nespēs samaksāt un kļūs par kauliem nākotnes tā saucamajai medicīniskās aprūpes izveidei.
