Pēc diviem gadiem Latvijai svinēsim simts gadu jubileju. Kā iecerēsim ceļu nākamiem simtiem gadu? Vai darināsim kādu lietu, ko pēc tam ievietot muzejā? Ir jārada kaut kas morāli liels un nozīmīgs, kur piedalās visa tauta. Jārada kaut kas ar garīgo spēku piesātināts, reāls gadu simtu simbols. Tāds ir “Saules pulkstenis”.Latvijai pagājušie 100 gadi ir bijuši zaudējumu, briesmu un iznīcības draudu pilni, bet tauta ir dzīva. Mums, izdzīvojušai tautas daļai, ir jādomā par tādu piemiņu bijušai simtgadei, kas rāda ceļu nākotnei. Šim simbolam jābūt fiziski un simboliski saprotamam, jārāda nekļūdīgs ceļš nākotnei.Vienkāršs, ar lielu emocionālo vērtību un spēku ir “Saules pulkstenis” – gaismas un laika rādītājs. Tie nav iznīcināmi. Gaisma rāda pareizo laiku, vietu, kur atrodamies, ceļu ik brīdi un izgaismo vēstures kļūdas un patiesību. Saules pulkstenis nav sarežģīta un dārga būve. Tā jāuzsāk un jāuzņemas valstij, bet ar līdzekļiem jāpiedalās visai tautai. Līdzekļi var būt simboliski, lai var piedalīties bērni, kas nākotnē būs nozīmīgi un svarīgi. Pulkstenis piederēs tautai. Pulksteņa atrašanās vieta var būt Gaiziņkalns. Pulksteņa konstruktoru, astronomu, inženieru, būvētāju un arhitektu mums ir pietiekami. Piemineklim un tā novietojuma vietai jābūt kā tautas svētumam (svētvietai) bez jebkādām izklaides būvēm un ierīcēm. Gaiziņkalns ar savām agrām ziemām un vēliem pavasariem rada īpašu mistisku, neparastu, mulsinošu noskaņu.Pārvarams traucējums ir zemes privātīpašums, uz kura atrodas Gaiziņkalns. Īpašniece, kura dzīvo ASV, to nepārdod parastām iecerēm, kur tuvumā vienmēr bizness. Varbūt mūsu iecerei īpašniece būs labvēlīga. “Saules pulkstenim” nav jālīdzinās apmēru ziņā Brāļu kapiem, Likteņdārzam vai citām svētvietām. Vai uzstādīt “Saules pulksteni” kā simbolisku norādi nākamajām Latvijas simtgadēm, un vietu, kur tam būt, lai savas domas izsaka visi, kam tuva Latvijas tauta un Latvijas valsts.
