Latvijas iedzīvotājiem zināmu interesi uztur jautājums, kādu ietekmi uz Krievijas ekonomiku atstājušas rietumvalstu sankcijas, kas domātas kā atbilde Putina agresīvajai politikai Ukrainā. Īstos secinājumus vēl pāragri izdarīt, jo sankciju sekas parādās pakāpeniski. Bet uz iedzīvotāju makiem lielāka ietekme Kremļa pretsankcijām, atsakoties pirkt no mums pārtiku, jo veikali kļuvuši tukšāki, cenas krietni kodīgākas. Bet notiek arī citi negatīvi procesi, piemēram, gandrīz par 40 procentiem samazinās jaunu automašīnu iegāde, jo grūti pieejami kredīti, bet šis tirgus sektors ļoti dramatiski ietekmē apdrošināšanas biznesu. Ir lielas rūpnīcas, kurās pāriet uz darbu vienā maiņā, citur ievieš četru darba dienu nedēļu. Bankas vairs nesaņem palīdzību no ārvalstu kredītiestādēm, tāpēc šo sektoru pie dzīvības cenšas uzturēt valsts centrālā banka, ik pa brīdim pagrābjot no valsts stabilizācijas fonda. Pilsoņi savus noguldījumus nelabprāt uztic komercbankām, daudzi cenšas rubļus samainīt dolāros vai eiro un glabāt trīslitru burkās, bet apsviedīgākie ļaudis savus iekrājumus pārved uz Londonas bankām. Turīgākie un Putinam pietuvinātie elites politiķi savas jaunās sievas sūta dzemdēt pāri okeānam, jo tādā gadījumā bērni automātiski iegūst ASV pilsonību.Bet paraudzīsimies tajā ekonomikas sektorā, kas mūsdienās ir kļuvis par globālu lielumu. To jau vecais bārdainis Markss sacīja, ka ekonomika attīstās nevienmērīgi, ka ik pa laikam izraisās lielākas vai mazākas krīzes. Tā kā mūsdienu ekonomikas galvenais dzinējspēks ir nafta, tad vairums procesu var raksturot ar naftas cenām, kuras nupat ļoti strauji samazinās.Daudzi tā sauktie politologi mums skaidro, ka samazinoties pieprasījums pēc naftas starptautiskajos tirgos, jo ražošana viscaur stagnējot vai samazinoties. Par ASV, Kanādu un daļēji Latīņameriku gan to nevar strikti apgalvot, vienīgi Eiropā pēc dienvidvalstu tieksmes dzīvot uz parāda aizvien nav izdevies īsti atkopties. Ķīnas ekonomika nesen pieauga par desmit un divpadsmit procentiem gadā, attiecīgi pieauga arī pieprasījums pēc enerģijas. Tagad tempi samazinājušies līdz septiņiem astoņiem procentiem, un to nu gan par krīzi nosaukt nevar. Ķīna tagad daudz vairāk domā par saviem strādniekiem, par savu tautu, iedzīvotāju ienākumi kļuvuši krietni lielāki, viņi arī vairāk patērē.Viens no iemesliem naftas cenu kritumam ir ieguves palielināšanās, tostarp arī Krievijā. Bet visnopietnāk biržu cenas ietekmē ASV, kur kompānijas milzu tempos kāpina slānekļa naftas un gāzes ieguvi. Un ieguves tehnoloģijas tiktāl pilnveidojušās, ka slānekļa naftas ieguve jaunajos urbumos jau tuvojas 40 dolāriem par mucu jeb barelu.Ir tikai dažas arābu valstis un Krievija, kas savu budžetu balsta uz ienākumiem no naftas un gāzes. Ja kaut kur arābu tuksnesī naftas pašizmaksa ir daži dolāri barelā, tad Krievijas ziemeļos jārēķinās ar vismaz astoņdesmit dolāriem. Bet tirgū?Pirms gada Maskava berzēja rokas – par katru pārdoto barelu valstī ieripoja līdz 115 dolāriem. Lai valsts budžets būtu ar rezervi, tika plānots ieņemt vismaz 105, bet nākamgad 107 dolārus par barelu.Bet pēdējais cenu kritums jau tuvojas 80 dolāriem.Dolāri netiek izmaksāti ne pensijās, ne algās, tie jāmaina pret rubļiem. Pirms gadiem diviem trim viens dolārs maksāja 38 rubļus, šā gada budžetā noteiktā robeža bija 45 rubļi, bet nule jau par dolāru jāšķiras no 52 rubļiem. Kāda šeit sakarība?Krievijas valsts budžetā ieņēmumi no naftas eksporta ir 52 procenti. Ja naftas cenas samazinās par desmit procentiem, tad rubļa vērtībai pienākas samazināties par 20 procentiem, citādi budžetā jāsamazina izdevumi, un var notikt, ka nebūs iespējams izmaksāt algas. Ja naftas cenas krīt dramatiski, tad rubļa kursu valsts cenšas noturēt ar pagrābšanu no stabilizācijas fonda, kas līdz šim uzkrāts visai pamatīgs. Vārdu sakot, nauda ciparos budžetā gan ir, bet tās vērtība kļūst aizvien niecīgāka, kas vispirms izpaužas jebkura importa preču un pakalpojumu sadārdzinājumā. Latvijai tas izpaužas tā, ka mums uz Krieviju eksportēt šprotes kļūst neizdevīgi, jo krievi grib maksāt ar nevērtīgiem rubļiem, bet Krievijas iedzīvotājiem mūsu ražojums vairs nav pa kabatai. Tā kā daudzu Krievijas ražojumu sastāvā ir importa izejvielas, tad sadārdzinās arī pašmāju ražojumi.Visam jāpievieno tas lielais slogs uz budžetu, ko Krievijai radīja gan Krimas aneksija, gan avantūra ar sapni par Novorosiju. Visur vajadzīga milzīga nauda. Piemēram, jau pavasarī Medvedevs apsolīja, ka steidzami tiks būvēts tilts pāri Kerčas šaurumam. Tas dārgs projekts, kādu brīdi Kremļa varasvīriem likās, ka lētāk būtu Ukrainai atņemt Azovas jūras piekrasti un izveidot sauszemes koridoru no Rostovas apgabala uz Krimu, pie viena tad Azova kļūtu par Krievijas iekšējo jūru. Likās, nieka lieta, iesūtīs kādus 60 tankus un pusotru tūkstoti zaļo vīriņu… Bet neizdevās. Ja kas izdevās, tad tikai uzvarēt propagandas frontē. Bet naudu Kerčas tilta būvei tomēr atrada, proti, atņēma Jakutijai to finansējumu, kas bija paredzēts tilta būvei pāri Ļenas ledainajiem ūdeņiem. Tas nekas, ka Jakutija fantastiski bagāta ar zeltu un dimantiem, jā, arī gāzes atradnes tur atrodamas. Federālajam centram, lūk, vairāk vajadzīgs.“Toties Krima ir mūsu!” – katrā Krievijas sādželē skaļi gavilē turienes bomži, cilādami kaut ko grādīgu, jo tagad itin visiem piedienas būt patriotiem. Un Kremļa administrācija, un Valsts domes deputāti nepārtraukti gudro, kā ieriebt tiem fašistiem ukraiņiem, kā lai atspēlējas Rietumiem. Laukos arī Latvijā senāk atradās kašķīgas sievas, kuras kaimiņiem vai citiem maitām mēdza rādīt pliku pēcpusi. Ja nav nekā cita ko parādīt…
