Martā viens no Jērcēnu pagasta vecākajiem tautas muzikantiem Jānis Lācis nosvinēja 80. dzimšanas dienu. Kaut gadu nasta ir cienījama, sirmais vīrs joprojām ir dzīvespriecīgs un možs un ciemiņiem labprāt uzspēlē cītaru un uzdzied. Tādu godu izpelnījos arī es, apmeklējot jubilāru. Pagasta kultūras dzīves uzturētāji atzīst, ka mūsdienās labi cītaras spēlētāji ir retums, tādēļ neslēpj lepnumu, ka tieši Jērcēnos dzīvo šī instrumenta spēles virtuozs. “Viņam ir ļoti īpatnēja spēles maniere. Tādu piesitienu, kādu Jānis rada muzicējot, spēj tikai viņš. Šķiet, cītara pilnīgi dejo viņa rokās,” atzīst pagasta ansambļa “Jērcēnu tautas muzikanti” vadītāja Arta Šomase.Vienā no ikgadējiem tautas muzikantu saietiem 2006. gadā Barkavā J. Lāci atzina par labāko cītaras spēles meistaru Vidzemē. Tagad viņš spēlē divos kolektīvos – folkloras kopā “Mežābele” un ansamblī “Jērcēnu tautas muzikanti”. Pats muzikants atzīst, ka dziesma viņam palīdzējusi pārvarēt daudzas grūtības un līdz sirmam vecumam saglabāt spēku.No traktorista līdz priekšniekamAtskatoties uz nodzīvoto mūžu, J. Lācim visbiežāk minētais vārds ir darbs. Tas tiešām ir bijis kā sarkanais pavediens, kas vijies cauri visiem gadiem jau kopš bērnības.“No deviņu gadu vecuma sāku iet ganos, bet 15 gados jau pats pelnīju iztiku. Biju iemācījies visus lauku darbus un strādāju pie saimniekiem,” atmiņu stāstu iesāk J. Lācis.Pēckara gados viņš pabeidza traktoristu kursus un Valmieras pusē veica zemes apstrādi, kā arī citus darbus, kur bija nepieciešams traktors. Vajadzēja braukāt pa visu rajonu, jo toreiz lauksaimniecības tehnikas nebija daudz. Vēlāk viņš ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Sedā, jo tur kūdras fabrikai vajadzēja mehanizatorus. Līdztekus ikdienas darbam J. Lācis aktīvi darbojās arī sabiedriskajā dzīvē. “Mani ievēlēja dažādos sabiedriskajos amatos. Darbojos arī arodbiedrībā, līdz mani ievēlēja republikas arodbiedrības padomē,” atceras Jānis. Vēlāk viņu iecēla par iecirkņa priekšnieku. Jaunā strādnieka centību ievēroja biedri no rajona, un pēc laika viņš kļuva par Sedas pilsētciemata izpildkomitejas priekšsēdētāju. “Tas viss notika vienkārši un ātri. Izsauca mani uz direktora kabinetu, tur stāvēja kāds rajona vadības pārstāvis un pateica – tev jābūt par priekšsēdētāju. Pretim baidījos runāt, jo labi atcerējos 1949. gada izsūtīšanas. Nezinu, kādēļ mani nolēma izvirzīt, jo biju beidzis tikai pamatskolu. Nu, jā, dzīves un darba pieredze gan bija. Zināju visu, ko un kā darīt Sedā,” saka J. Lācis. Toreizējiem vietējiem priekšniekiem lielas teikšanas nebija. Vajadzēja klausīt kompartijas norādes, kurām pretimrunāšana nebija paredzēta. Pieredzēts daudz kas. Tomēr, lai kur Jānis atrastos – vietējās izpildvaras priekšnieka krēslā vai pie traktora stūres, galvenais princips viņam bijis – ja darīt, tad izdarīt pa īstam – bez haltūras vai noteikto darba stundu nosēdēšanas, lai tikai algu saņemtu.Vienmēr saglabā optimismuPastāvīgi ikdienā tika atrasts laiks arī muzicēšanai. “Ar to nodarbojos jau kopš bērnības. Tēvs spēlēja cītaru, un no viņa to spēlēt iemācījos arī es. Nekādās mūzikas skolās neesmu mācījies, visu, ko protu, esmu apguvis pašmācībā. Kopā ar citiem jauniešiem, kurus interesēja mūzika, sapulcējāmies kādā no rijām un mēģinājām kaut ko nospēlēt un uzdziedāt,” saka muzikants.Gadu gaitā iegūta īsta meistarība. Kolēģi zina stāstīt, ka spēlējot muzikants var pat neskatīties uz instrumentu. Viņa rokas pašas dejojot pa stīgām. “Jānis ir mūsu kolektīva sirds. Ja kādreiz viņš nokavējas ar atnākšanu uz mēģinājumu, tad uzreiz pārējie mani lūdz, lai piezvanu un noskaidroju, kas par lietu. Turklāt viņš visos apstākļos saglabā optimismu. Man šķiet, ka tieši šis optimisms viņam ļauj justies joprojām spirgtam. Turklāt Jānis nekad nestrīdas. Strīdi ir tā lieta, kas viņam visvairāk nepatīk. Ja kāds tuvumā strīdas, tad viņš smaida, līdz iekarsušais nomierinās,” muzikantu raksturo A. Šomase.Pēdējos gados muzicēts daudzviet. Kopā ar citiem Jērcēnu muzikantiem koncerti sniegti Rēzeknē, Valkā, Daugavpilī, Valmierā un citur. Un visur jērcēniešu spēle sveikta ar ilgiem aplausiem.Vispirms jāmainās cilvēkiemTautas mūzika Jānim ir tuvāka kā citi šīs mākslas žanri, jo viņš uzskata, ka tā izceļ mūsu tautas savdabību un saliedē cilvēkus. “Senāk vārda un dzimšanas dienās cilvēki daudz dziedāja un, ziniet, visi dzīvoja draudzīgāk. Cits citam palīdzēja, bijām vienotāki,” atzīst muzikants.Pēc viņa domām, mūsdienās laukos dzīve būtu labāka, ja pāreja uz jaunajiem laikiem notiktu pārdomātāk. “Visu likvidēja, un nekā vairs nebija. Tagad cilvēkiem nav darba, palikuši daži labi zemnieki, kuri cīnās par lauksaimniecības saglabāšanu. Vajadzēja veidot kooperatīvus, tad darbavietu būtu vairāk. Tagad daudzi aizbrauc uz ārzemēm, jo nokļuvuši bezizejā. Es nezinu, kādas smadzenes ir mūsu varasvīriem, ka ļauj aizplūst projām lielai daļai darbaspējīgo latviešu. Kad izeju laukā un redzu tos daudzos simtlatniekus, kas kopj apkārtni, mani pārņem šausmas. Cik daudzi vispār vēl ir bez darba, bet vairākiem taču ir ģimene, aug bērni. Šaubos, vai vecāki viņiem varēs nodrošināt pienācīgu izglītību, bet bez tās šodien cilvēks nav nekas. Kādreiz mūsu pagastā bija 400 strādājošo, bet tagad diezin vai sanāks 100, kas maksā nodokļus. Situācija ir šausmīga. Cilvēkiem ir jāmainās un vairāk jādomā par valsti, it īpaši mūsu ievēlētajiem. Tad varbūt kaut kas mainīsies,” atzīst J. Lācis.Zāles gatavo patsTas ir laiks, kad katram pašam jācīnās par sevi, savu veselību un pastāvēšanu. Jānis uz aptieku neiet, jo zāles pret slimībām gatavo pats. Visiedarbīgākās esot sarīvētu dzērveņu, medus un ķiploku maisījums. Istabā pie loga aug zelta stīga, no kuras var iegūt gan rīvējamās, gan dzeramās zāles. Muzikants apliecina, ka, visu to lietojot, viņš neatceroties, kad pēdējo reizi bijis apaukstējies vai jutis paaugstinātu temperatūru. Otras zāles ir mūzika. Tā palīdz saglabāt prieku un kopā ar to – cerību rītdienai. “Es nezinu, cik ilgi mēs šādus laikus izturēsim,” ieminas muzikants, tad padomā un nosaka: “Mēs izturēsim!”
