Atverot Valkas novada sociālās aprūpes nama iemītnieces Daces Ampermanes mājīgās un siltās istabas durvis, manī veras mīļas un labsirdīgas Dacītes acis. Sarunas sākumā abas norunājam, ka saukšu viņu par Dacīti, jo tā augumā mazo un trauslo sieviņu saucot daudzi. Pirms pārcelšanās no Kārķiem uz dzīvi Valkā, viņu piemeklējusi nopietna acu kaite, tāpēc gandrīz nemaz neredzēja. Dzīvojot mierā un klusumā, uzlabojusies arī pensionāres veselība. Par to Dacīte visvairāk priecājas, jo bez acu gaišuma viņa nevarētu muzicēt uz sava vērtīgā instrumenta – sintezatora. Vēl nepaspējot novilkt mēteli, Dacīte jau sola, ka noteikti man nospēlēs un nodziedās kādu skanīgu dziesmu. Solījumu pensionāre izpilda ar uzviju, un varu tik nobrīnīties, cik veikli pa instrumenta taustiņiem ņirb pensionāres mezglainie pirksti. Viņa bez aizķeršanās prot saslēgt arī visas nepieciešamās pogas, lai instruments vispār skanētu. Un balss viņai joprojām kā lakstīgalai – augsta un dzidra. Nespēj novaldīt asarasJāatzīst, liktenis Dacīti nemaz nav žēlojis, jo viņas mūžā bijis jāpiedzīvo vairāki smagi un nežēlīgi triecieni. Pirmais piedzīvots jau bērnībā, kad pāragri mūžībā aizgājis tētis.Viņi vecākiem bijuši trīs bērni – divas māsiņas un viens brālītis. Atsaucot atmiņas par savu tēti, Dacīte nespēj novaldīt asaras. Viņai sāp tēva pāragrā aiziešana no dzīves. Tas joprojām viņai šķiet neizskaidrojams, kā viņas stiprais tētis Sibīrijā pārdzīvoja izsūtījuma gadus, bet, atnākot mājās, liktenis viņam ļāva dzimtenē nodzīvot tikai gadu. Tētis aizgāja bojā avārijā. Par ģimeni bija jāgādā vienai pašai mammai. Dacīte atceras, ka mamma daudz un garas stundas strādājusi fermā, tāpēc viņa nolēma pamest mācības Smiltenes tehnikumā. Meitene gribēja atgriezties mājās un pelnīt iztiku, lai palīdzētu mammai izaudzināt māsu un brāli. Tomēr mamma nav bijusi ar mieru, ka meitai turpmākā dzīve būs jādzīvo bez izglītības, un, nevienam neko neteikdama, aizbraukusi uz Valkas ģimnāziju, lai pārliecinātos, ka meita varētu sākt mācīties ģimnāzijā. Skološanās sākums bijis diezgan grūts, jo mācību gads jau bija iesācies. Tomēr, pateicoties ģimnāzistes uzcītībai, viņa spēja piedzīt klasesbiedrus un būt ar viņiem vienā līmenī. Dacīte gan atceras, ka viņai nepadevusies krievu valoda, bijuši pat vasaras darbi. Lai tos nokārtotu, viņa, ganot govis, pati mācījās un arī skrēja uz kaimiņmājām, kur draudzene lasījusi priekšā krieviski. Atmiņas par pavadīto laiku Valkas ģimnāzijā Dacītei ir gaišas. Tikai viņa atzīstas, ka skolas gados ir bijusi pārāk kautrīga un klusa.Gandrīz nokļūst tālajā Latgalē Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Dacīte nolēmusi mācīties par mūzikas skolotāju pedagoģijas augstskolā Rīgā. Šādu lēmumu meitene pieņēmusi tāpēc, ka māsa jau bija izskolojusies un strādāja par mūzikas skolotāju. Lai neatpaliktu no māsas, viņa pašmācības ceļā apguvusi notis un sākusi spēlēt vairākus instrumentus. Studiju gados vislielākās galvassāpes viņai sagādājušas kordiriģēšanas stundas, jo pārlieku lielās kautrības dēļ studentei bijušas problēmas nostāties kora priekšā un, kā Dacīte pati smej, vicināties ar rokām. Lai sekmīgi pabeigtu skolu, studentei nekas cits neatlika, kā sevi pārvarēt un pierādīt, ka viņa būs laba skolotāja. Padomu gados jaunizceptos pedagogus darbā nosūtīja īpaša atlases komisija. Dacītei pirmā darbavieta bijusi nozīmēta dziļā un tālā Latgalē, kādā sādžā pie pašas Lietuvas robežas. Tomēr jaunajai skolotājai paveicies, jo par viņu labu vārdu aizlicis kora, kurā dziedāja Dacīte, diriģents. Tā kārķēniete nokļuvusi Gaujienas vidusskolā. Pensionāre uzskata, ka tie bijuši ne tikai viņas mūža skaistākie, radošākie, darbīgākie, bet arī diemžēl sāpīgākie dzīves gadi. Bijusī skolotāja ar lepnumu stāsta par pirmajām savām mājām. Mazā istabiņa, kurā stāvējis viņas vienīgā mēbele – dīvāns, atradusies Jāzepa Vītola tagadējā memoriālā muzeja ēkā. Nenoliedzami, Gaujienas šarmu vēl vairāk paspilgtināja izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša klātbūtne. Sauc sevi par vecmeituLai gan Dacīte ir gaišs, labsirdīgs un bezgala optimistisks cilvēks, tomēr mūsu sarunas pavediens nonāk arī līdz viņai sāpīgām tēmām. Sarunas gaitā viņa sevi vairākkārt nodēvē par vecmeitu. Mēģinu iebilst, jo viņai ir divi mazdēli un mazmeita. Tomēr atklājās, ka Dacīte nekad nav bijusi precējusies. Liktenim tā labpaticies, ka viņa iemīlējusi precētu vīrieti. Ilgus gadus tikušies, bet, uzzinot, ka mīļotā gaida bērniņu, vīrietis pazudis no sievietes dzīves. Dacīte atklāj, ka viņa ļoti sāpīgi pārdzīvojusi šo mīlestību, tās dēļ pat aizgājusi no darba skolā, jo uzskatīja, ka dēļ aizliegtās mīlestības nav tiesīga strādāt pedagoģijā. Tolaik bijuši tādi laiki, kad morāle ņēmusi virsroku pār kaisli un mīlestību. Dacītei piedzimis ilgi un pacietīgi gaidītais dēliņš, bet liktenim atkal labpatikās cirst viņai pļauku – bērniņš pasaule nāca ar iedzimtu kaiti un nodzīvoja tikai dažus mēnešus. No lielajām sirdssāpēm Dacīte smagi saslima un gandrīz pati aizgāja mūžībā. Guļot slimības gultā, viņa bija cieši nolēmusi adoptēt kādu vecāku atstātu bērniņu. No slimnīcās Dacīte mājās atbrauca ar pieņemtu meitiņu. Tā ir arī atbilde, kāpēc viņa sevi sauc par vecmāmiņu, jo audžumeita viņai sagādāja trīs mazbērnus.Diemžēl mātes prieku par bērnu Dacītei aptumšoja audžumeitas raksturs, nevēlēšanas mācīties un, jāteic, – diezgan izlaidīgais dzīvesveids. Sievietei joprojām sāp sirds par meitu, jo arī viņai liktenis izrādījās nelabvēlīgs. Meita, nesasniedzot 40 gadus, nomira no neārstējamas slimības.Dzīves laikā daudz gaišu brīžu Dacītei sagādāja mazdēls. Vecmāmiņa pati uzaudzināja savu pirmo mazdēliņu, un viņu mīļi dēvē par Jānīti. Viņa atzīst, ka mazdēls ir bezgala mīļš, tomēr arī viņš ir sagādājis pārdzīvojumus. Norunājam, ka par mazbērniem nerunāsim, jo tā Dacītei diemžēl arī ir sāpīga tēma. Neskatoties uz lielajiem pārdzīvojumiem un sirdssāpēm, Dacīte finansiāli atbalsta mazbērnu skološanos, jo pieradusi visu mūžu par kādu rūpēties un gādāt. Lai gan visbiežāk par savu nesavtīgo mīlestību pensionāre saņēmusi pliķus un asaras, tomēr Dacīte nemaz savādāk neprot dzīvot – tikai ar mīlestībai atvērtu sirdi un ticību, ka viss nokārtosies un viņas mīļie varēs dzīvot kā godīgi un kārtīgi cilvēki. Sarunas nobeigumā pajautāju, ko Dacīte vēl savā dzīvē gribētu piedzīvot. Viņa uzskata, ka tik labi, kā ir tagad, viņai sen dzīvē neesot bijis, jo viņa dzīvo siltumā un kopā ar citiem cilvēkiem. Katru dienu viņa sazvanās ar māsu, tiekas ar brāļa ģimeni, kurš atbrauc apciemot māsu.
